Es zinu, ka Tev ir grūti visu dienu strādāt un pēc tam mācīties un ka Tev nav laika arī darīt mājasdarbus, bet kādēļ man viss ir jādara vienai? Man krīt uz nerviem, ka Samantai nekas nav jādara. Viņa savā vietā var nemazgāt grīdu, un tad Tu neko nesaki, bet, kad es nenomazgāju traukus, Tu kliedz man virsū. Un kad mēs strīdamies, man ir apnicis, ka Tu visu laiku aizvaino tēti un saki, ka alimenti, ko viņš maksā, ir tikai ēdamajam, kaut arī es zinu, ka par tiem alimentiem es varētu izdzīvot mēnesi.
Labi – piedod un tagad pārlasi atkal vēstules pirmo daļu!
Mīļo Tēti! Man ļoti patīk, ka Tu dzīvo kopā ar Lieni un ka esi laimīgs, bet dažreiz Tu neredzi, kāda Liene ir. Labi Liene vēl nav ne vainas, bet Kristīni es daudzreiz vienkārši nevaru ciest: kad mēs aizbraucam pie Tevis, man jau ir apnicis tupēt mājās un bieži vien sēdēt, skatīties televizoru vai sēdēt pie kompja. Es gribu arī aizbraukt kaut kur citur, nevis visu laiku staigāt uz Ziedoni. Bet es Tev gribēju pateikt arī paldies par daudzām citām lietām: par to, ka palīdzi man mācīties, par to, ka maksā alimentus, jo citi tēti, kad šķiras, vienkārši pamet savus bērnus. Es Tevi ļoti, ļoti mīlu. Tu esi labākais pasaulē. Bučas.
Un Tev, mām, arī daudz, daudz bučas, un es arī mīlu Tevi, neskatoties uz visu, ko esmu pateikusi.
Radošo darbu konkurss „Es gribu jums pateikt..."