Bobs savus darbus ievietoja gleznojumu tirdziņā, bet tur viņu izsmēja, sakot: „Tās taču ir Van Goga darbu kopijas. Tās taču vienreiz jau ir tikušas uzgleznotas." Bobu šāda kritika sarūgtināja, bet viņš vienalga apmeklēja šādus pasākumus. Te viņš atrada daudzus jaunus iedvesmojošus gleznojumus, kādus netika redzējis muzejos. Viņš atklāja brīnišķīgus jaunus mākslas darbus aiz katra stūra.

Bobs uz brīdi piesēda paklausīties grupas, kuras nodrošināja muzikālo fonu pasākumā. Pirmā grupa atskaņoja vairākus pazīstamus, vairākkārt radio dzirdētus skaņdarbus. Tad uz skatuves iznāca galvenā grupa. Tā izskatījās un izklausījās tieši kā viņa mīļākā grupa, kura darbojās laikā no 1964 līdz 1968. gadam, un spēlēja vairākas šā ansambļa populārākās oriģinālās dziesmas. Patiesībā grupas izpildījums ļoti līdzinājās oriģinālam.

Bobs atklāja, ka šai grupai tiek maksāti vairāki simti dolāru, lai tā skanētu līdzīgi vecajai, bet gleznotājiem un citiem māksliniekiem jāmaksā simti, lai izstādītu savus novatoriskos darbus. Viņš jutās apjucis, neizpratnē, kāpēc dažas mākslas formas kopēt ir labi, bet citas nepieņemami.

Galu galā Bobs nolēma mest malā sapņus kļūt par mākslinieku un kļuva par grāmatvedi, kur pēc viņa vārdiem: „Katram centam ir svars." Viņam vairs nevajadzēja domāt- kopēt vai radīt jaunu mākslas darbu. Patiesībā Bobs tajā dienā nomira – neraugoties uz to, ka apglabāts tika 54 gadus vēlāk.

Nevēlos uzsākt diskusiju, kādus mākslas darbus var kopēt un kādus nē. Šī stāsta morāle ir par to, ka Bobs ļāva savam sapnim nomirt, viņš pameta to, ko mīlēja, un, iespējams, to, uz ko Dievs viņu bija aicinājis, lai izvēlētos drošāku, prognozējamāku nodarbi, kuru neviens nekritizē.

Ja Bobs atklātu, ka grāmatvedība ir viņa stihija, viņa lēmums būtu patiešām labs. Bet viņš piekāpās grūtību priekšā, un viņa potenciāls palika neizmantots. Turpinot kopēt vecmeistaru darbus, viņš varbūt atklātu savējo un kļūtu par mūsdienu Renuāru vai Gogēnu. Mēs to nekad vairs neuzzināsim.