Kādu dienu, kārtojot grāmatu plauktu un šķirojot grāmatas, kuras jau sen morāli novecojušas un būtu pelnījušas doties uz labākiem plauktiem, starp tām uzgāju arī 1995.gadā izdotu, Ritas Lāces veidotu latviešu valodas grāmatu 10. - 12. klasei. Nodomāju, ka arī šo nav jēgas vairs ilgāk glabāt, jo tik un tā neviens to nelasīs, tomēr intereses pēc vēlreiz tajā ieskatījos. Un izlasīju tur kaut ko tādu, kas pat mani nespēja atstāt vienaldzīgu vai rosināt uz ironiju.
Tad, lūk, kas tur bija rakstīts: “ Nācija bez valodas nav nācija, bet nācija ar savu valodu ir nācija arī tad, ja tā ir nabaga, puspaēdusi, pusapģērbusies, pat pusslima un turklāt vēl mitinās sagandētā vidē. Šo trūkumu novēršanai vajadzīga tikai piemērota sociāla sistēma, prasme un laiks. Izmirušu valodu nekas vairs nespēj atjaunot.
Ilustrācijai minēšu vienu no starptautiski atzītiem valodas iznīkšanas posmu sadalījumiem. Pirmajā stadijā valoda izzūd no karalietām jeb militārajām un tām radniecīgām nozarēm; otrā stadijā valodu vairs nelieto zinātnē; trešajā stadijā valoda izzūd no lietvedības un sarakstes savas valsts ietvaros; ceturtajā stadijā valoda piesūcas ar ekspansīvās valodas formām, frāzēm un vārdiem laikrakstos, televīzijā, radio, pašas tautas runā, darbojas jauktas skolas; piektajā stadijā skolas ar dzimto mācībvalodu izzūd, pašu valoda paliek tikai par sazināšanās līdzekli ģimenē; sestajā un pēdējā stadijā runāt ģimenē dzimtajā valodā jau vairs nav vajadzības un tas jau uzskatāms par kaunu, valodu vēl šur tur lieto lauku apvidos. Šajā stadijā atrauti no valodas saglabājas tautasdziesmu dziedāšana un dejošana profesionālos ansambļos.” (Pēc I.Lazovska.)
Bet citātam sekoja divi jautājumi: kurā stadijā, jūsuprāt, pašlaik atrodas latviešu valoda? Un kas jādara, lai dzimto valodu saglabātu?
Šie divi jautājumi lai paliek katram pašam, ko atbildēt!
Bet tēma tomēr ir nopietna. Un, kad paklausās, kā 2010.gadā runā mūsu tautiņa, tad reizumis sametas baismīgi. Jo, ja jau pat inteliģenti un manāmi izglītoti cilvēki savā runā sāk ieslīgt ačgārnībās, pie tam radio un televīzijā! Tad kādā vēl dziļākā purvā mēs savu valodu vispār virzām?! Visizplatītākā, protams, pēdējā laikā ir kad sērga. Es domāju, ka(d) tu esi gudrs ... es zinu, ka(d) tā ir lieliska grāmata...
Tad jau, ja tiek nepareizi lietots apstākļa teikuma ievadsaiklis kad, tad līdzsvaram vajadzētu nepareizi lietot arī papildinātāja palīgteikuma ievadsaikli ka! Un teikt nevis, piemēram: Kad būs vasara, es braukšu uz laukiem. Bet teikt: Ka būs vasara, es braukšu uz laukiem.
Bez šaubām šis nav vienīgais idiotisms, ko cilvēki sākuši pat neapzināti lietot un kas dažam vispār pat nešķiet nepareizi. Ir jau vesela gūzma citu valodas kropļošanas manevru! Uzkrītošākais no tiem ir arī pēkšņais letiņu poliglotisms, kas izteikti ieviesies pēdējo divdesmit gadu laikā! Jo, braucot sabiedriskajā transportā vien, var tādas lietas saklausīties! Latvietis atvadās vismaz trīs valodās – nu ok, davai, čau! (angļu, krievu, itāliešu valoda!)
Kā reiz Universitātē jokojot mēdza teikt mans latīņu valodas pasniedzējs (Māris Strads) – davai parunāsim čista pa latviski!
Nemaz neminēšu visus fantastiskos trīs matu vārdus, krutacismus, barbarismus, vulgārismus un citus ismus, kas kā inficētas ērces iezīdušies latviešu leksikā!
Tāpat arī nežēlīgie vārdu salikumi kā, piemēram, baigi forši, nāvīgi labi, šausmīgi skaisti utt.
Te nāk prātā anekdote, ko man izstāstīja kāda draudzene. Tēvam bija divas meitas. Viena bija šausmīgi vienkārša, otra – vienkārši šausmīga.
Tādi mēs esam. Un tā mēs runājam. Bet, kad to visu dzird, tad kļūst tiešām ļoti, ļoti skumji. Jo šķiet, ka nav mums nekādas valodas kultūras! Necienām mēs savu valodu! Un gandrīz neiespējami mūsdienās ir dzirdēt patiešām pievilcīgu ikdienas runu. Bet latvieši (ne visi, protams) vēl sūdzas, ka mūsu valoda ir nabaga. Nē! Gribas kliegt. Ne jau valoda ir nabaga. Mūsu vajadzība un vēlme pēc bagātas, dzidras un skaistas latviešu valodas ir nabaga. Un, aizbildinoties ar valodas trūcīgumu, mēs to pataisām trīsreiz un vairākreiz trūcīgāku. Tas ir līdzīgi kā, kad cilvēks piekrāmē istabu pilnu ar daudzām jo daudzām mēbelēm un visādiem pēc būtības nevajadzīgiem krāmiem, un beigās paziņo, ka jāmeklē lielāks dzīvoklis, jo šajā vairs nav vietas, pat nepieļaujot domu, ka visus liekos sūdus var vienkārši ņemt un izmest laukā!
Negribas jau pieļaut domu, ka mēs varētu nodzīvoties tik tālu, ka paši savu valodu kādreiz izmantosim tikai 5% no runas, bet pārējo daļu aizpildīs svešas vai svešu valodu pienesumi. Gribas ticēt, ka šis ir tikai tāds pārejas posms līdz brīdim, kad cilvēki (mēs katrs, nevis kādi viņi – tie sliktie, kas neprot pareizi runāt!) nāks pie prāta un novērtēs to unikālo un bagāto valodu, ko Dievs mums ir devis. Un tad cilvēku runa būs kā senā tautasdziesmā:
Kā bitīte medu sūca,
Tā es ļaužu valodiņu.
Es saliku vārdu ziedus
Kā puķītes vainagā.
Ziedi paši uzziedēja,
Es nopinu vainadziņu.
Visi ļaudis klausījāsi,
Kad es teicu valodiņ'.
Sarmīte B.R.
Bilde ©coaching kids sports
