Katru sekundi, aplūkojot sievietes garos un trauslos roku pirkstus, vīrietis gribēja noskūpstīt to katru un piespiest pie savas kailās krūts, lai tie sajustu viņa sirds nevienmērīgo ritmu. Ainārs atkal paskatījās uz braucēju, kura nejauši, pārslēdzot pārvadu, aizķēra viņa ceļgalu. Abi sastinga un nosarka. Marija tāpēc, ka apjuka, viņš vēlējās, lai šis pieskāriens turpinātos. Vīrietis atkal pagriezās un nopētīja sievieti  patiesībā tā bija vēl tikai meitene, astoņpadsmitgadīga skuķe, trauslām rokām, kārnu seju, lielām zilām acīm un brūnu ādu, gariem, tumšiem matiem. Viņa vienmēr ģērbās pārāk romantiski, apkārusies ar spīdīgām kaklarotām un rokassprādzēm kā žagatiņa. Tas mulsināja Aināru, bet ar katru līdzesamības mirkli, viņa kaisle un fantāzija pieauga. Vīrietis aplūkoja meitenes kājas, kuras ritmiski nospieda sajūgu un gāzi un pār viņa ķermeni pārskrēja auksti drebuļi.

,,Sasodīts! Ainārs domās nolādējās un smagi nopūtās. Viņš nespēja iedomāties sev līdzās šo būtni, taču kaut kas pārdabisks saistīja abus. Savos trīsdesmit gados vīrietis vēl nekad nebija jutis neko tamlīdzīgu.

Tajā pat laikā viņa dvēsele smeldza kā sūrstoša brūce, jo atmiņā uzpeldēja astoņgadīgās meitas un sievas Benitas silueti. Ainārs apzinājās, ka viss bija nepareizi, nejauki. Viss bija meli, bet viņš kāroja pārkāpt normas robežu un atrasties blakus smaidīgajai meitenei. Vīrietis vēlējās sajust Marijas karstā ķermeņa saldumu, lūpu maigumu un glāstu ekstāzi. Atkal viņš novērsa skatienu un lūkojās taisni:

,,Nākošajā krustojumā pa labi. Ak, cik sausa frāze. Ainārs zināja, ka spēja pateikt vairāk, bet baidījās, ka meitene nesapratīs, atraidīs, sagraus sapņus, kuri bija tik ļoti mīļi, tik daudzreiz izsapņoti. Galu galā abiem bija jāpavada vēl daudzas stundas kopā, apgūstot autovadīšanu. Vīrietis baidījās no savām jūtām, iekāres.

Viņa nopietnu sejas izteiksmi skatījās uz ceļu, uz zīmēm, uz jebko, tikai ne uz Aināru. Marija baidījās, ka nespēs savaldīt savas jūtas un pieplaks pie vīrieša neizteiksmīgajām, plānajām, vienmēr sakniebtajām lūpām kā neaizsargāts taurenītis pie ziedlapas. Meitene mulsa pat no Aināra balss tembra. To dzirdot, viņa iedomājās, cik patīkami un nomierinoši skanētu viņas vārds no vīrieša mutes kā Paradīzes eņģeļu dziesma. Dažkārt Marija vēlējās vienkārši noraut no Aināra drēbes un pārklāt vīrieša slaido ķermeni ar skūpstiem, ar miljoniem, miljardiem rūgtu skūpstu, kuri liktu viņam sarauties baudā. Vai, cik ļoti bija pārvērtusies klusā meitene, pilnīgi visas viņas domas bija pārņēmis gandrīz svešais instruktors. Marija baidījās no šīm pārvērtībām, bet ar neaprakstāmu labpatiku klausījās, kā ritmiski cilājās Aināra platās krūtis.

,,Tā nedrīkst! Aināram ir sieva, bērns... Kāda esmu muļķe, mazā dumiķīte! Es taču pilnīgi neko viņam nenozīmēju, kārtējā skolniece. Ak!

Tā viņi lēnām un nesteidzoties, paslēpušies smacīgajā auto, pārvietojās pa Rēzeknes klusajām ieliņām. Vīrietis atkal paskatījās uz meitenes rokām, kuras maigi, nesteidzoties grieza stūri. Aināram šķita, ka būtu ellišķīgi patīkami sajust, kā tās apvītos ap viņa kaklu kā divas čūskas. Marija klusēja, bet viņas domas kavējās pie vīrieša vaigiem, kurus meitene gribēja maigi un saudzīgi kā māte noglaudīt.

,,Nākošajā krustojumā brauc taisni, Ainārs ienīda pats sevi par šiem vārdiem, par gļēvumu. Bet viņš taču bija vecāks, vīrietis uzskatīja par pienākumu kontrolēt situāciju. Sirdsapziņa neļāva pavedināt pavisam nepieredzējušu meiteni, kura vēl neko nesaprata no dzīves. Vai, kā no šīs domas kauca viņa sirds, kura alka pēc īstas mīlestības, romantiskiem piedzīvojumiem. Aināram šķita, ka viņa un Benitas laulībā viss bija brīnišķīgi, taču kaut kāda dzirkstele jau bija apdzisusi un kopdzīve balstījās tikai uz savstarpējo cieņu un pienākumiem. Viņš bija aizmirsis, ko nozīmē iemīlēšanās. Meita... Jā, tas bija vienīgais iemesls, kura dēļ vīrietis neļāva jūtām gūt virsroku. Mazā Anita bija cerība un nākotne. Meita viņam bija viss un Ainārs baidījās zaudēt viņas uzticību sānsoļa dēļ!

,,Tagad iegriezies stāvvietā. Tur arī beigsim mūsu šodienas nodarbību.

Marija pamāja ar galvu, bet viņš tik ļoti ilgojās dzirdēt meitenes nedaudz aizsmakušo balsi. Automašīna apstājās.

,,Kad tu vēl esi brīva?

,,Piektdienas vakarā.

,,Piecos derēs? Ainārs ar skatienu ienira savā piezīmju grāmatiņā.

,,Jā. Marija nesteidzīgi aplūkoja viņa rokas stipras, vīrišķīgas. Meitenes ķermeni pārņēma viegls uztraukums.

,,Labi, tad līdz piektdienai.

,,Uz redzēšanos! Marija iebēra viņam plaukstā naudu par divām braukšanas stundām tā, lai viņu rokas nepieskartos, un izkāpa ārā, pat nepaskatīdamās uz Aināru.

,,Visu labu! vīrietis iesēdās autovadītāja sēdeklī un iedarbināja mašīnu. Pēdējo skatienu viņš veltīja viņai savam nepiepildītajam sapnim. Tā beidzās katra viņu tikšanās. Ainārs neatļāvās neko vairāk par sausu pieklājību, Marija kautrējās un baidījās no savām jūtām. Viņi profesionāli tēloja vienaldzību, kaut arī abu krūtīs dega mīlas liesmas. Taču likteņa domas bija citādas gan vīrieša, gan sievietes dzīvēm vajadzēja sadurties. Mīlestība, sevišķi ja tā ir nepiepildīta, nerūs un neizzūd. Nekad!

Turpinājums sekos....

©Linda Marija-Kundziša