Un atkal klāt bija piektdiena – tikšanās diena. Marija atnāca agrāk, bet stāvvieta bija tukša. Vīrieši garāmejot aplūkoja meiteni un nereti uzsmaidīja viņai, taču Marijai tas viss bija vienalga.

       Viņa uztraucās, sajuta savu plaukstu mitrumu – meitene ilgojās un baidījās satikt Aināru. Marija nepacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, skatīdamās pulkstenī. Kur viņš palika? Varbūt aizmirsa par nodarbību? Nē – meitene ieraudzīja Aināra sarkano auto, kurš iegriezās stāvvietā. Viņam blakus sēdēja jauna, simpātiska sieviete. Vai tā ir viņa sieva?  

 

Ainārs nervozēja, viņš kavēja un tas viss tikai sievietes dēļ, kurai bija pirmā braukšanas nodarbība – pārāk lēni. Vīrietis nedrīkstēja dusmoties, tas bija viņa darbs – mācīt braukt, par to tika saņemta nauda. Nez kāpēc tieši šoreiz Ainārs bija gatavs uzsprāgt. Nevarēja, nedrīkstēja kavēt tikšanos ar Mariju. Jau tā divas stundas bija pārāk īss laiks, vīrietis gribēja vairāk veldzēties meitenes sabiedrībā, aplūkot Marijas acis, pietvīkušos vaigus, saulē spīdošos matus, sajust saldās smaržas.

Nopūta un piespiests gāzes pedālis. Beidzot viņš ieraudzīja meiteni vientuļi stāvam uz ietves. Sirds sāka neritmiski dauzīties kā vasaras pērkons. Ainārs redzēja Marijas nevērīgo skatienu, kuru viņa veltīja blakussēdošajai sievietei. Viņš pasmaidīja. Šo smaidu viņš veltīja pats sev – skumju un nerealizētu sapņu pārpildītu.

,,Labdien!’’ viņš izkāpa ārā, lai atbrīvotu autovadītāja sēdekli, bet nemaz neskatījās uz meiteni, jo baidījās zaudēt savaldīšanos.

,,Labdien!’’ Marija atbildēja un aplūkoja vīrieti, kuram mugurā bija sporta bikses, gaisīgs krekls. Sakautrējusies, viņa nolaida acis un iesēdās automobīlī. Sākās nodarbība.

,,Kad vēl tu esi brīva, Gunta?’’ Ainārs skatījās uz aizmugurējā sēdeklī sēdošo rudmataino sievieti.

Ak tā ir tikai skolniece! Marija atviegloti nopūtās. Vīrietis to ievēroja un ar ieinteresētību nopētīja meiteni. Kāpēc viņa nopūtās? Vai tā bija atvieglojuma sajūta? Marija!...

 Turpinājās instruktora un sievietes dialogs, bet meitene vairs neklausījās. Viņa koncentrējās braukšanai un centās nedomāt par Aināru.

 

,,Nu, tu laikam ievēroji, ka šoreiz brauci sliktāk nekā pirmajā nodarbībā,’’ vīrietis lūkojās meitenē un baidījās, ka viņas skatiens atkal iesūks, atkal savaldzinās. Marija pamāja ar galvu.

,,Vai uztraucies šodien?’’

,,Nezinu,’’ meitene uzsmaidīja, ,,Varbūt...’’ Ak Dievs, ļauj aizmirst viņu, liec manai dvēselei izbeigt šo kaukšanu! Lūdzu! Ainār.... Es uztraucos pat no vienas domas par tevi... par tavām stiprajām rokām... Marija atkal pavisam nedroši centās iemest vīrieša plaukstā naudu, bet abu rokas sadūrās monētas aizripoja katra uz savu pusi. Meitene un vīrietis vienlaicīgi centās pacelt divlatnieku, kad apsita galvas vienu ap otru. Ainārs pirmais iesmējās un pieķēra sevi domājot par Marijas mīkstajiem matiem. Viņa pasmaidīja un novērsās.

,,Uz redzēšanos,’’ Marija nočukstēja un izkāpa no automašīnas. Meiteni pārsteidza negaidītu emociju vilnis – melanholija, izmisums. Kāpēc viņš ir tik vēss? Kā tas sāp!

,,Priecīgas Lieldienas!’’ nokliedza Ainārs, redzot Mariju lēnām aizslīdam projām.

,,Priecīgas!’’ viņa pagriezās un sirsnīgi uzsmaidīja, varonīgi cenzdamās apslāpēt asaras.

 

Ainārs brauca mājās un domāja par Marijas stiklainajām acīm. Vai tās bija asaras vai tikai man likās? Mana mazā Marija. Viņam riebās izjūtas, vēlmes, kuras vīrietis izmisīgi centās apslāpēt. Veltīgi! Meitene atgādināja eņģeli, kura dzīslās ritēja neaprakstāma iekāre. Uz aizmugurējā sēdekļa Ainārs ieraudzīja sarkanu šalli, kuru bija atstājusi kāda no rīta skolniecēm.

Marija skaļi aizcirta durvis un izplūda asarās. Kāpēc tieši šoreiz? Kāpēc tieši viņš? Mājās valdīja kapa klusums – vecmāte strādāja nakts maiņā kādā rūpnīcā. Meiteni sagaidīja tikai laimīgs suns, kurš ar garo asti no prieka dauzīja gar sienu noteiktu ritmu. Kā esmu nogurusi no šīs nenoteiktības! Viņa apsēdās pie loga un vērās uz Ziemeļiem. Tur, kur bija sapņu vīrieša mājas – aukstajā, vienaldzīgajā debespusē. Uzvārījusi karstu mežrozīšu un ingvera saknes tēju, Marija uz dīvāna ieritinājās pledā. Pie durvīm atskanēja zvans. Meitene lēnām devās atvērt tās, taču atnācējs vēl noteiktāk spieda pogu un signāls atbalsojās viņas smadzenēs kā histērisks kliedziens.

,,Jā?’’ viņa nedroši pabāza galvu.

,,Sveika!’’ kāpņutelpā stāvēja Edvarts, Marijas labākais draugs kopš pirmās klases. Tagad meitene juta, ka zēna draudzība bija pāraugusi nopietnās simpātijās, taču ignorēja viņa piedāvājumus aiziet uz kino vai pastaigāties pa naksnīgo Rēzekni.

,,Sveiks!’’

Puisis ilgi pētīja meitenes apsārtušo seju, izplūdušo tušu.

,,Tu raudāji?’’

,,Griezu sīpolus...’’

Iestājās neveikla klusuma pauze.

,,Es tikai gribēju uzzināt, varbūt tu gribi pavizināties šovakar ar divriteņiem?’’

,,Nē.’’

,,Saprotu. Labi, tad iešu.’’

,,Jā.’’

Atkal klusums. Edvarts domāja par Marijas mīlīgo, bet skumjo sejiņu, viņa – par Aināra zilajām acīm.

,,Iešu... Tiksimies!’’

,,Atā!’’ meitene aizvēra durvis un nopūtās. Viņa nevēlējās nevienu redzēt, gribēja, lai sirds izsāpētu savu mīlestību vientulībā un aizmirstos.

 

Ainārs piebrauca pie sievas darbavietas.

,,Sveiks mīļais!’’

,,Sveika!’’ vīrietis vienaldzīgi pasmaidīja, iedarbināja auto un sāka braukt.

,,Kā tev šodien gāja?’’

,,Labi. Vai Anita jau mājās?’’

,,Jā. Viņu šodien no skolas izņēma mana mamma. Kas te mašīnā tā smaržo?’’

,,Nezinu... Nejūtu.’’

,,Fui, cik riebīgas smaržas! Un kas tad tas?’’ Benita norādīja uz sarkano šalli.

,,Šorīt kāda meitene aizmirsa.’’

Viņš piebremzēja pie mājas. Liepas māja vīrietim ar kailajiem zariem, saules stari rotaļīgi apspīdēja mājas jumtu. Daba priecājās par pavasari.

,,Iešu uzlikšu vārīties ūdeni. Vajag kaut ko ātru sagatavot vakariņām. Varbūt makaronus?’’ Benita izskatījās tik nopietna it kā plānotu atomkara apturēšanu.

,,Aha...’’ Ainārs novilka un minstinājās pie ārdurvīm.

,,Nu, vai tu iesi iekšā vai vakaru pavadīsi pie durvīm? Mīļais, ar tevi viss labi?’’

,,Jā. Benita, es aizbraukšu uz pilsētu.’’

,,Kādēļ?’’

,,Es... es... piepildīšu benzīna bāku rītdienai. Aizmirsu to izdarīt,’’ vīrietis iesēdās automašīnā un tik tiešām sajuta saldu, apreibinošu aromātu. Marijas smaržas.

Automašīna rūkdama aiztraucās prom, bet Benita domīgi vērās pa logu. Kas ar viņu notiek? Varbūt kāda sieviete?... Nē, tikai ne Aināram, viņš nav uz to spējīgs...

 

Vīrietis apturēja auto pie Marijas mājas un nedroši lūkojās uz priekšu pelēkajā asfaltā. Ko es te daru? Kāpēc atbraucu? Pa vārtiņiem iznāca puisis, apsēdās uz velosipēda un, kaut ko murminādams, aizbrauca. Iet? Neiet? Iet? Nespēju, man viņa ir jāredz!

Marija atkal ērti ietinās pledā, kad idilli iztraucēja tikpat neatlaidīgs zvans pie durvīm.

,,Edvart, es šodien neesmu labā omā, lai...’’ meitene atvēra durvis un aprāvās.

,,Kāpēc neesi labā omā?’’ vecmāte, apkārusies ar lielveikala maisiņiem, iesteberēja istabā.

,,Kādēļ tu šodien esi tik agri mājās?’’

,,Šodien ir Lielā piektdiena, aizmirsi? Man brīvdiena, es palūdzu, lai mani naktsmaiņā aizvieto Sergejs.’’

,,Ak, jā...’’

,,Kas lēcies manai sirdspuķītei? Kāpēc viņa raudāja? Tikai nesaki atkal, ka sīpolus griezi. Tu zini, tas ar mani neiet cauri.’’

,,Es... vairs tā nevaru, vecmāmiņ! Dzīve ir pārāk netaisnīga!’’ Marija apskāva sirmo kundzi.

,,Kuš, kuš! Dzīve ir taisnīga, cilvēki – nav. Pastāsti man, kas notika?’’

,,Nekas... paraudāšu un viss pāries.’’

,,Tev šodien bija braukšanas nodarbība, vai ne?’’

Klusums.

,,Bija?’’ Lidija nelikās mierā.

,,Jā.’’

,,Vai viņš pateica, izdarīja kaut ko, kas tevi sāpināja?’’

Marija noraidoši pamāja ar galvu.

,,Tātad tieši otrādi – viņš bija vienaldzīgs un tas nodarīja pāri tavai sirsniņai. Vai vecenei taisnība?’’

Atkal meitene klusēja.

,,Man taisnība...’’ Lidija nopūtās, ,,Ko lai stāstu, mācu, kā lai mierinu? Nekā... Zinu, ka tu neklausīsies manī. Es pati, savulaik, un arī tava māte ignorējām pieredzējušu cilvēku viedokļus. Jaunība... Bet esi uzmanīga, Marija. Tici man, nekas labs ar šo vīrieti tev neiznāks – vienas vienīgas sāpes un vilšanās. Ar laiku pāries. Kas izsāpēts, tas aizmirst! Nāc, palīdzēsi man pagatavot vakariņas.’’

 

Ainārs skatījās televizoru un košļāja makaronus ar aknu mērci. Viss tovakar atgādināja bezgaršīgu gumiju. Viņš iemalkoja alu, bet tas garšoja kā krāna ūdens. Ainārs ienīda pats sevi par gļēvumu. Viņš pat neizkāpa ārā no mašīnas, kad nobijās no tikšanās ar Mariju un atgriezās mājās. Saviebies, vīrietis nolika galda piederumus atpakaļ uz galda. Benita caur briļļu stikliem cītīgi vēroja vīru un nespēja iedziļināties grāmatas lasīšanā.

,,Tu labi jūties?’’ sieviete bažījās.

,,Jā.’’

,,Pēdējās dienās tu izskaties nervozs.’’

,,Esmu noguris.’’

Pārāk bieži esi noguris. ,,Cik daudz benzīna tu iepildīji?’’ Benita nenovērsa skatienu no vīra.

,,Es?... Kā vienmēr – pilnu bāku.’’

,,Iešu gulēt.’’ Ainārs piecēlās.

,,Es arī drīz nākšu.’’

Viņš uzkāpa otrajā stāvā, bet Benita paņēma mašīnas atslēgas un izlavījās ārā, kur naksnīgā debess kā sega pārklāja visu pasauli.

Mazāk nekā puse bākas benzīna! Viņš nebija degvielas uzpildes stacijā, Ainārs man meloja! Kādēļ? Vai tiešām viņam ir cita? Viņa atgriezās mājās un pa pusei dusmīga, pa pusei noskumusi kāpa otrajā stāvā. Es tūlīt pat viņam visu pajautāšu. Neļaušu vazāt mani aiz deguna! Ko viņš no sevis iedomājas. Un tās smaržas, tā šalle... Nē, šalle ir tepat. Kur viņš bija? Es jau šovakar uzzināšu. Sieviete iegāja guļamistabā, kur vīrs lasīja avīzi.

,,Ainār,’’ Benita paskatījās uz vīru un visa viņas drosme pazuda. Vīrietis turpināja jautājoši lūkoties sievā.

,,Tu aizslēdzi ārdurvis?’’ viņa neveikli pabeidza iesākto teikumu.

,,Jā,’’ Ainārs nolika avīzi un izslēdza naktslampiņu. Vīrietis gribēja pirms iemigšanas vēl uzmodināt atmiņā Marijas patīkamo smaržu, smaidu un maigo ķermeņa ādu.

 

 

Turpinājums sekos....

 

©Linda Marija-Kundziša