,,Nē, apbrauc! Marija!... Es taču teicu – apbrauc bedri!’’ Ainārs nebija omā. Vīrieti tracināja viss, pat meitene. Sevišķi viņa. Aināra atmiņā uzausa gļēvuma mirkļi par kuriem viņš ienīda pats sevi un negācijas izrādīja Marijai. Vīrietis paskatījās uz blakus sēdošo skuķi, kura no uztraukuma bija pavisam nobālējusi un pat nedaudz trīcēja. Nē, tā nedrīkst! Viņa nav vainīga pie manām jūtām, par manu rīcību. Tās ir manas problēmas. Es nedrīkstu Mariju sāpināt!
Kas lēcies Aināram? Vai es pateicu, izdarīju kaut ko ne tā, ka tagad naids un nepatika plūst no viņa kā jūras viļņi negaisā? Marija pavisam noskumusi un aizdomājusies pat nedomāja par ceļu, vīrietis – vērās pa sāna logu tālumā un centās savaldīties.

,,Uzmanies – gājējs!’’ Ainārs iekliedzās un bremzēja, bet bija par vēlu. Abi aizturēja elpu un šķita, ka meitene pat uz mirkli aizvēra acis. Marijai paveicās, jo cilvēks, kurš šķērsoja brauktuvi laicīgi atkāpās. Viņa apstādināja mašīnu ceļa malā.
,,Vai tu esi pavisam traka? Jāskatās uz ceļu!’’
Meitene centās atgūties, jo pat nedzirdēja pukstam savu sirdi. Varbūt tā bija uz mirkli apstājusies? Ainārs ieraudzīja tās pašas zilās, stiklainās acis, kurās veiksmīgi tika apturētas asaras.
,,Un jūs? Vai tas nav jūsu pienākums rūpēties par drošību nevis lūkoties pa sāna logu?!’’
Klusums. Kāda drosme... Ko gan es varu iebilst? Negaidīju, ka viņā slēpjas tāds velnēns.
,,Braucam,’’ tālāk Ainārs klusēja un pavisam reti un auksti nokomandēja braukšanas virzienu.

,,Uz redzēšanos!’’ Marija vēlāk nolika naudu uz automobiļa paneļa un ātri, nesagaidījusi vīrieša atbildi, izkāpa. Meitene jutās pārāk vīlusies, dusmīga un aizvainota.
,,Marija! Pagaidi!’’
Viņa pagriezās, paskatījās uz Aināru un vēderā atkal kaut kas saldi iedūra. Kā tas tracina, ka es tevi tik stipri mīlu, ka spēju piedot visu... vienmēr...
,,Šodien neveiksmīga diena. Galvenais, neuztraucies un neņem to tik tuvu pie sirds, bet vienkārši nākošreiz esi uzmanīgāka. Es atvainojos.’’
,,Nav par ko. Uz redzēšanos!’’
Vīrietis redzēja meitenes skumjo smaidu un skatienu, kuru viņa centās apslēpt ar balss intonāciju. Veltīgi! Starp abiem bija izveidojusies savāda garīga saikne, kuru arvien spēcīgāk izjuta Ainārs. Viņš iesēdās mašīnā, bet nebrauca – vīrietis vēroja Marijas gaitu un skaļi nopūtās.

Meitene soļoja augsti paceltu galvu, taču abi vaigi bija pārklāti sāļām, rūgtām, sāpīgām asarām. Viņa šņukstēja tik klusi, ka to neviens nespētu sadzirdēt, bet dvēsele lūdza narkozi. Iegājusi mājās, Marija aizsteidzās uz savu istabu, kur iekritusi spilvenu kaudzē, raudāja kā vasaras lietusgāze. Dažkārt viņai šķita, ka asaru pietiktu, lai tuksnesi pārvērstu sapņainā oāzē.
Lidija nervozi mīņājās aiz mazmeitas durvīm un knaibīja plaukstas. Tā viņa darīja vienmēr, kad uztraucās. Sieviete baidījās par Mariju, par viņas likteni un sajuta spēcīgu naidu pret vīrieti, kurš bija ieņēmis meitenes vislielāko sirds stūrīti un lika ciest. Viņa nevarēja saņemties un ieiet mazmeitas istabā, bet nespēja arī palikt ārpusē. Sieviete pieklauvēja:
,,Sirdspuķīt, ja gribēsi parunāt, nāc pie manis. Es būšu blakus.’’
Atbildes vietā klusums – pozitīvs klusums.
Ap pusnakti Marija izgāja no savas istabas, lai vannasistabas vēsajā ūdenī nomazgātu piesārtušo, nogurušo seju. Lidija joprojām sēdēja viesistabā un miegaina gaidīja mazmeitu. Ieraudzījusi meiteni, sieviete satraucās:
,,Marija...’’
,,Vecomāt, tikai ne tagad, labi? Es esmu nogurusi un nevēlos runāt.’’
Sieviete pamāja ar galvu un ieslīdēja savā guļamistabā, bet sirmās kundzes sirds joprojām bija nemierīga.

Ainārs visu vakaru klusēja. Viņš ievēroja, ka pēc katras nodarbības ar meiteni jutās garīgi iztukšots, izsmelts, izslāpis. Vīrietis pat nespēja priecāties par meitu, kura bezbēdīgi lēkāja pa dīvānu un skaļi smējās, viņš nevarēja un negribēja lasīt avīzi un malkot alu, kas bija kļuvis par ikvakara svētu, neatņemamu rituālu.
,,Iešu gulēt,’’ viņš nomurmināja un uzkāpa otrajā stāvā kā slimībā izvārdzis večuks. Šķita, ka vīrieti nekas nespēja iepriecināt. Es atteikšos no nodarbībām ar Mariju. Pateikšu, ka esmu pārslogots un palīdzēšu atrast labu instruktoru savā vietā. Jā, tieši tā es arī darīšu!
Benita nolika gulēt meitu un apsēdās virtuvē pie galda. Pilnīgā tumsā sieviete izplūda asarās. Viņai trūka spēka pajautāt vīram par viņa dīvaino uzvedību, taču sievišķīgā intuīcija nojauta kaut ko pavisam nelāgu. Vai tās ir beigas? Beigas skaistajai kopdzīvei, ģimenei? Beigas viņas sapņiem? Kuras dēļ viņa tagad lej rūgtas asaras, kas pie tā vainīga? Benitai nebija vienalga, viņa atcerējās saldās smaržas un nolādēja sievieti, kura vēlējās atņemt Aināru.
Ainārs nemierīgi grozījās gultā. Viņš nespēja iemigt – sirdsapziņa kauca kā nelabais, tā aizdzina prom visu miegu un prātā bija tikai Marija un dienas atgadījums. Viņš paskatījās uz Benitu, kas blakus mierīgi gulēja un, klusītiņām izkāpis no gultas, izlavījās no telpas.

Marija sēdēja virtuvē un malkoju karstu ingvera tēju. Tā bija tik stipra, ka dīvainā sakņauga garša skrāpēja meitenes kaklu. Viņa paņēma tasīti ar silto dzērienu un izgāja ārā. Debesis bija skaidras, Marija aplūkoja zvaigznes. Tās likās tuvas un aizsniedzamas, tomēr pavisam sīkas kā baltmaizes drupačas. Dzestrais gaiss it kā purināja viņas smadzenes, ienesa skaidrību un lika veselajam saprātam atkal elpot. Uz rokām uzmetās zosāda, taču Marija turpināja stāvēt un lūkoties uz... ziemeļiem.
,,Skaista nakts...’’ klusa un aizsmakusi balss murmināja meitenei blakus. Marija lēnām pagriezās, viņa pazina šo jauko, mīļo balsi.
,,Piedod, bet es nespēju iemigt – uztraucos par tevi,’’ Lidija bija ietinusies pledā, mati – nedaudz izpūruši, taču zaļās acis mirdzēja kā kaķenei.
,,Vecmāmiņ, vai tu tici, ka uz pasaules ir mīlestība?”
,,Tu šaubies?’’
Marija klusēja.
,,Ticu... Ak, kāda liesmoja mīla ar tavu vecotēvu, kad es biju jauna... Cik tas bija sen! Un tava māte – viņa bija tik ļoti iemīlējusies tavā tēvā, ka nespēja rast mierinājumu pat dabā. Tāpat kā tu tagad...’’ Lidija nopūtās.
,,Omīt, man tik ļoti sāp! Un es nespēju likt šīm sāpēm rimties!’’
,,Varbūt vajag atteikties no nodarbībām?’’
,,Un autoskola?’’
,,Tādā gadījumā pamaini instruktoru.’’
,,Es nespēju viņu aizvainot... Kādu lai minu iemeslu?’’
,,Nezinu... Pasaki, ka tevi neapmierina viņa piedāvātie nodarbību laiki.’’
,,Varbūt.’’
,,Tā būs vieglāk. Tici man!’’
,,Labi.’’
,,Nāc, iesim mājā. Auksti.’’
,,Nē, es vēl nedaudz uzkavēšos ārā. Padomāšu.’’
Lidija aplika ap mazmeitas pleciem pledu un aizgāja. Tagad sieviete jutās labāk. Iezvanījās Marijas telefons un meitene ieskrēja mājā, apliedama ar tēju savu apģērbu.
,,Hallo?’’
Klusums.
,,Hallo?’’
,,Marija?’’
,,Jā.’’
,,Te Ainārs.’’
Meitenes sirds sāka pukstēt strauji kā lokomotīve.
,,Es... atvainojos par tik vēlu zvanu, bet...’’
Marija klusēja, viņa centās uzminēt vīrieša zvanīšanas iemeslu.
,,Es... atvaino! Sajaucu numuru,’’ atskanēja neveikli vīrieša smiekli, ,, Arlabnakt!’’ Visu pārtrauca raustīti pīkstieni.

Es tikko gandrīz pieļāvu vislielāko manas dzīves kļūdu! Ainārs nodomāja un tūdaļ atgriezās riebums, kuru viņš juta pats pret sevi, pret savu vājumu, bailēm riskēt. Ko viņa tagad domās par mani? Idiots! Muļķis! Tu vecais āzi! Es laikam pamodināju viņu... Sajaucu numuru!... Vai nekā jēdzīgāka nebija, ko pateikt? Muļķis, muļķis, muļķis, kādēļ es zvanīju!? Ainārs atgriezās guļamistabā, ieritinājās segā un aizmiga. No uztraukuma vīrietis pat nepamanīja, ka Benita gulēja ar atvērtām acīm un lūkojās viņā. Sieviete, sadzirdējusi vīra vienmērīgo elpošanu, raudāja.

Turpinājums sekos....

©Linda Marija-Kundziša

Bilde ©thegtb.uk