Būt stipriem, uz to mēs ikdienā tiekam aicināti. Un nebūt stipriem vai parādīt savu vājumu kādā veidā - tas ir slikti. Bet ir vēl viena alternatīva - būt stipram caur būšanu nespēcīgam. Un tieši tā ir tā vieta, kur mūsu un Dieva ceļi sastopas. Balsties uz savu vājumu! Kad jūs pēdējo reizi esat dzirdējis šādu padomu, ja vispār tāds ir bijis? Ja jums nekad neviens tā nav teicis, tas nav pārsteidzoši, jo tas nav raksturīgs pasaulei, kurā mēs veidojam savu karjeru. Tas ir pretrunā ar cilvēka domāšanu un pieņemtajiem humānisma principiem. Bet tas ir tas, kāpēc mums jāsaprot – tas nav pasaules dzīvesveids, bet tas ir Kristus dzīvesveids.

Spēka altāra pielūgsme. Mūsu kultūra tipiski uz troņa novieto spēku un varu, izrādot tiem vislielāko cieņu. Ar varu apveltītas personas – vai tas būtu firmas prezidents vai vadošais darbinieks, ietekmīgs biznesmens vai populārs sabiedrisks darbonis – tiek apbrīnotas, reklamētas un tiek slavinātas. Rezultātā mēs dzenamies pēc spēka un izvairāmies no vājuma.

Humānisms diktē balstīšanos uz spēka pozīcijām. Pierasta gudrība mums pieprasa minimizēt risku līdz nullei. Lai nekompromitētu spēka pozīciju, mums tiek ieteikts neriskēt, līdz vēlamie rezultāti nešķiet garantēti. Tas ir labākais, ko cilvēks bez Dieva palīdzības var darīt. Dēļ mūsu lepnuma par sasniegto, ticības sev, savai gudrībai un spēkam mēs liedzam sev brīnišķīgo atbalstu un Dieva labprātīgi dotos resursus.

Cilvēks savā lepnumā neatzīst vajadzības. Mēs vienkārši negribam ļaut Dievam palīdzēt. Atzīšanās, ka mums ir par maz spēka un personīgo resursu, var pārmērīgi ievainot mūsu lepnumu. Tad mēs mērķtiecīgi ignorējam Dievu, cenšoties sasniegt mūsu mērķus un īstenot vēlmes saskaņā ar saviem nosacījumiem. Tas ir saprotams attiecībā uz tiem, kuri nepretendē uz ticību Jēzum Kristum. Neticīgajam, kurš nepazīst Dievu, nav neviena, uz ko paļauties, izņemot sevi un līdzgaitnieku. Taču nevēršanās pie Dieva pēc palīdzības nav attaisnojama tiem, kas tic Jēzum. Cik traģiski, kad Kristus sekotājs pamet Kristus ceļu un nomaina to pret humānismu:

- Kad viņš vai viņa noraida iespējamību tikt ievainotiem.
- Kad pat tuvās attiecībās mājās, darba vietā un pat baznīcā viņš vai viņa izvēlas palikt “drošās” pozīcijās.
- Kad viņš vai viņa mobilizē argumentus, mācās kontrolēt dialogu un izkopj uzbrukumus, lai kontaktētos ar citiem no spēka pozīcijām.

Tomēr pat virspusēja Bībeles lasīšana atklāj, ka Dieva ceļš ir vājuma ceļš. Rakstos atklājas, neatkarīgi no profesijas vai aicinājuma mēs tiekam aicināti staigāt nespēkā – staigāt ticībā!

Vienīgi Dievs ir pietiekams. “Tādēļ es To Kungu trīs reizes esmu lūdzis, lai tas no manis atkāptos.
Un Viņš ir sacījis: "Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās."
Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.
Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ.
Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2 Korintiešiem 12:8-10).

Nepieciešama garīgā izaugsme. Jēzus teica: “…bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jāņa 15:5).

Mūsu kultūrā spēcīgi cilvēki neatzīst vājumu – bet viņi to sajūt. Viņi nedrīkst atzīt ievainojamību, bet viņi zina, ka viņi tādi ir. Spēks ir vārds, un bezspēcība ir nepieņemama, mēs dzīvojam tā, it kā būtu neievainojami, un spiediens, ko rada šī ilūzija, ir novājinošs un destruktīvs.

Lai Dievs piedod mums šādu liekulību. Lai Viņš glābj mūs no sākotnējās verdzības un atbrīvo mūs būt mums pašiem. Lai Viņš palīdz mums akceptēt iespējamību, ka vājuma un neatbilstības atzīšana var atvērt durvis dievišķīgai iespējai, kas sniedzas pāri mūsu labākajām cilvēcīgajām domām.


Dr. Ričards Halversons (Richard C. Halverson)

Nelaiķis Dr. Ričards Halversons(Richard Halverson) ilgus gadus kalpoja kā ASV senāta Kapelāns.
Šis raksts adaptēts no viņa runas Senātā 1984. gada 13. martā.