Dzīvē viss iegrozījās savādāk, nekā Marija bija ieplānojusi vai sapņojusi. Ainārs vairs neizrādīja nekādus uzmanības apliecinājumus. Saaukstējusies meitene pavadīja divas nedēļas mājās, atsakoties no braukšanas nodarbībām. Klausulē Ainārs dobji un pavisam vienaldzīgi norūca: ,,Veseļojaties!’’ Ak, viņš runāja ar Mariju uz ,,Jūs’’ – tas apliecināja vīrieša neieinteresētību. Laiks bija drēgns, auksts. Nemitīgās lietusgāzes un pat krusa it kā apraudāja meitenes mīlestību. Debesis lēja tās rūgtās asaras, kuras ar grūtībām, tomēr savaldīja Marija. Bet pavisam drīz meitene rada pārliecību, ka viņas mīlestība ir tikai un vienīgi pusaudzes neapdomīgums, naivums. Ja Ainārs to uzzinātu, viņš noteikti smietos par mani! Simtiem reižu pārdomājusi savas jūtas, Marija zvērēja pati sev, ka vairs nekad neizrādīs Aināram savas simpātijas, viņa vairs pat neskatīsies vīrieša zilajās acīs. Meitene rūpīgi pildīja sev doto solījumu, līdz atkal apsēdās Aināram blakus. Viņa smaids, žesti, odekolona smarža kārtējo reizi apdullināja meitenes prātu un ieaijāja sirdi mīlestībā. Un atkal Marija sapinās vīrieša tīklos – tik sāpīgos un saldos. Bet viņa vairs ne uz ko necerēja...
Marijai beidzās kārtējā braukšanas nodarbība. Sirds dauzījās kā salūzis motors – pārāk ātri, pārāk sirsnīgi, pārāk kaislīgi. Atkal viņi abi sēdēja pie meitenes mājas un lūkojās kaut kur tālumā, bet ķermeņi paši meklēja tuvību, jo rokas atkal pieskārās viena pie otras. Cauri katrai šūnai pārskrēja mīlestības enerģija. Tā uzbudināja un lika aizdomāties, vai viņi nav radīti viens otram gan fiziski, gan emocionāli? Marija pasniedza Aināram savu braukšanas apmācības kartiņu. Vīrietis to lēnām aizpildīja un acis pašas atrada aili, kurā bija ierakstīts meitenes personas kods. Tikai astoņpadsmit gadi... Dievs žēlīgais, tikko kā sasniegusi pilngadību. Bet tik nopietna, komunikabla, tik izskatīga, tik valdzinoša, tik... Nopūta. Ko viņš tobrīd vēlējās? Neko, tikai apskaut Marijas trauslos plecus un piespiest viņas augumu pie savējā. Spriedze, kuru radīja arvien pieaugošā kaisle, kļuva neciešama. Abi atvadījās, bet joprojām domāja viens par otru. Cik sasodīti nejauks bija viņu liktenis. Ainārs – pārāk vecs priekš viņas un ar dzīves bagāžu – sievu, problēmām, bērnu. Marija – pārāk jauna, naiva un pārāk neaizsniedzama.
Benita katru dienu arvien spēcīgāk sajuta vīra dīvaino uzvedību. Ainārs bieži neklausījās sievā vai mēdza aizdomāties un ilgi klusēt, veroties tālumā. Sievieti tas apbēdināja, bet viņa zināja, ka pie vainas ir cilvēciska būtne – ar miesu, asinīm un... pretīgi saldām smaržām, kuras ļoti bieži varēja sajust vīra automašīnā. Sapratusi, ka Ainārs ātri attālinās gan fiziski, gan emocionāli, Benita nolēma kaut ko mainīt abu attiecībās. Sieviete aizveda meitu pie vecāsmātes, sagatavoja sātīgas, garšīgas vakariņas, nopirka jaunu, dārgu apakšveļu.
Ainārs atgriezās pārāk nervozs. Domas par meiteni nelika viņam mieru. Vīrietis ievēroja stiprā dzimuma skatienus veltītus Marijai, kuri liecināja tikai un vienīgi par meitenes pievilcību, neatņemamu šarmu. Viņš nespēja izturēt tos, jo dvēseli žņaudza greizsirdība kā pašnāvnieka virve. Gulēt... Gulēt un aizmirsties... Viņš patiešām cerēja, ka tas palīdzēs viņam atjēgties, nomierināties. Varbūt auksta duša?...
Iegājis istabā, Ainārs sajuta svaigu dārzeņu un ceptas vistas aromātu. Kuņģis rūca kā mazs traktors un pieprasīja kārtējos enerģijas devu, bet sirds kauca pēc fantāzijām, pēc glāstiem, pēc romantikas.
,,Sveiks!’’ istabā stāvēja Benita. Vienkārši apburoša.
,,Sveika!’’ vīrietis nometa mašīnas atslēgas uz plaukta, noāvās un devās uz vannasistabas pusi, kad sieva maigi un kaislīgi pieplaka pie Aināra lūpām.
,,Tu izskaties brīnišķīgi!’’ vīrietis ieraudzīja zem sievas halāta seksīgu mežģīņu apakšveļu.
Viņi ieturēja vakariņas. Benitas acis mirdzēja, bet Ainārs... Ainārs klusēja un stūķēja ēdienu tikai pieklājības pēc, lai neaizvainotu sievu. Vēlāk viņi uzkāpa augšstāvā, kur sievas maigie pieskārieni vēl vairāk uzjundīja atmiņas par Marija. Sievas rokas bija trauslas un to pieskārieni – patīkami, taču nebija maiguma, kas piemita naivās meitenes rokām. No tām staroja savāds karstums un kaisle.
Ainārs nolika sievu uz lāpstiņām un cieši piespieda pie gultas. Vīrietis domāja, ka spēs izlādēt visu spriedzi, kas bija sakrājusies kopš tikšanās ar meitenei un skūpstīja sievu tik saldi, kā nekā agrāk, taču kaut kā trūka... Benita ieslēdza mūziku, iededzināja sveces un izslēdza gaismu.
Rīta pusē, redzot vīru saldi guļam, Benita atkal izplūda asarās, kuras mazgāja viņas sārtos vaigus it kā šķīstīdamas sievieti. Ainārs bija mainījies. Vīrieša maigie glāsti vairs nespēja apslēpt vienaldzību pret sievas ķermeni. Viņa skatiens vairs nevēstīja par dziļu mīlestību, bet lūpas, skūpstīdamas Benitas ķermeni, likās čukstam citas sievietes vārdu.
,,Kad tu kārtosi teorētisko eksāmenu?’’ Ainārs skatījās uz Marijas pilnīgajām lūpām un noskaities, ka nekad nespēs sajust to skūpstus, nopūtās un lūkojās pa sāna logu.
,,Rīt.’’ Marija koncentrējās braukšanai, bet vīrieša aizgriešanos uztvēra kā vienaldzības žestu.
,,Cikos?’’
,,Deviņos.’’
,,Lai tev veicas!’’ viņš vēsi teica. Es domāšu par tevi, mana mīļā! Rīt mana sirds un dvēsele būs ar tevi! Tu to varēsi, es to zinu, jo tu taču esi mani mīļā, mazā meitene...
,,Paldies!’’ Marija norija rūgtumu, kuru sajuta pēc vienaldzīgās vīrieša frāzes. Viņa izkāpa, bet daļa sirds palika kopā ar vīrieti, kurš aizbrauca tālāk.
Turpinājums sekos....
©Linda Marija-Kundziša
