Marija kārtoja braukšanas eksāmenu. Ainārs divas reizes pabrauca garām tām vietām, kur, iespējams, varēja būt Marija. Viņš uztraucās vairāk par meiteni. Marija bija iespiedusi vīrieša sirdī mīlestības zīmogu, kurš neizdzisa. Jūtas dega kā Jāņu dienas ugunskurs. Ainārs lūdzās un no visas sirds cerēja, ka meitene nenokārtos eksāmenu, un nolādēja sevi par to. Viņš gribēja, lai Marija vēl tikai pāris nodarbības būtu viņam blakus, viegli vadītu vīrieša automašīnu, liegi pieskardamās ar pirkstu galiem pie stūres.
Pēc stundas atskanēja telefona zvans un Aināra sirds salēcās no uztraukuma. Telefona ekrānā mirgoja vārds ,,Marija’’ un vīrietis nedroši, tomēr atbildēja.
,,Hallo?’’
,,Ainār, te Marija. Es nokārtoju!’’ Viņš sajuta, ka meitene laimīga smaidīja.
,,Nokārtoji?’’ Vīrietis izklausījās nedaudz vīlies un pārsteigts. Lūgšanas nelīdzēja, Marija nokārtoja eksāmenu un viņi vairs nekad netiksies. No šīs domas Ainārs izmisa. Kā? Vairs nebūs viņas sapņainā smaida, dziļā, domīgā acu skatiena? Vairs nedzirdēšu viņas samtaino balsi? Kā?
,,Nokārtoju,’’ meitene atbildēja.
Klusums. Aināru plosīja naids pret sevi un mīlestība pret Mariju. Emocijas rāva uz pusēm viņa sirdi, viņš nezināja, ko darīt.
,,Es atbraukšu... Aizvedīšu tevi mājās...’’ klusums, ,,Vienkārši.. gribu zināt, kā tev gāja.’’
,,Labi.’’
Meitene iekāpa automašīnā un vēlreiz paskatījās uz vīrieša seju – Marija veltīja pēdējo skatienu mīļotajam, jo viņi vairs nekad netiksies. Skumjas. Tās kā lietus mākoņi aizsedza viņas sirdi.
Ainārs jautāja par eksāmenu, meitene atbildēja, bet abu dvēseles raudāja no sagaidāmās vientulības. Vīrietis apturēja automašīnu pie mīļotās mājas. Nervozi, raustīti viņš novēlēja viņai veiksmi, taču Marija viņa vārdos saklausīja pilnīgu vienaldzību. Sāpīgi.
,,Lai tev veicas!’’ Ainārs beidzot pārgāja uz ,,tu’’.
,,Paldies! Lai veicas arī jums!’’ meitene gribēja vērt vaļā durvis, kad vīrietis pieskārās pie viņas rokas.
,,Pagaidi!’’ Ainārs nogaidīja Marijas reakciju. Tikko meitene bija pagriezusies, vīrietis kaislē sāka skūpstīt viņu. Mariju nokratīja baiļu un pārsteiguma drebuļi, taču viņa ātri vien attapās, lēnām aizvēra acis un atdevās vīrieša mīlestības varai. Ainārs bija prasmīgs skūpstītājs. Vīrieša apskāvienos meitene beidzot jutās pilnīgā drošībā. Marijas maigā roka noglaudīja vīrieša raupjo vaigu un ieslīdēja matos. Ainārs no baudas iekunkstējās un skūpstīja vēl kvēlāk, iekļāva meitenei savos apkampienos vēl ciešāk. Abiem likās, ka viņi sapņo un baidījās pamosties no burvīgās fantāzijas.
Uz mirkli atvēris acis, Ainārs saprata, ka viņa rīcība bija dabiska un pareiza. Viņš vairs nespēja slēpt savas patiesās jūtas.
Viss! Pietiek! Esmu tikai cilvēks un viņa... Viņa ir tik skaista! Es vairs nespēju un negribu pretoties. Pie velna visu! Tagad esmu tikai es un viņa.
Ainārs paskatījās uz Marijas garajām skropstām un nodomāja, ka tās līdzinās taurentiņa spārniem – tik smalkas, tik skaistas.
Benitai nekad nav bijušas tik gars skropstas... Viņš nodomāja un atgaiņāja nejaukās domas. Tajā mirklī viņš vismazāk gribēja domāt par savu sievu.
,,Vai tu esi pārliecināta, ka vēlies to?’’ vīrietis turēja meitenes seju savās plaukstās maigi kā tikko uzplaukušu rozes ziedu. Marija pamāja un Ainārs iedarbināja motoru. Viņš brauca tik ātri, ka pārkāpa visus ceļu satiksmes noteikumus. Vēlēšanās ātrāk nokļūt mīļotās apskāvienos bija neciešama, vīrietis steidzās to piepildīt. Drīz vien mašīna apstājās aiz pilsētas robežas, kur to ielenca kuplas egles un dažas nelielas kļavas. Koki ar savām lapām un zariem aizsargāja to mīlestību, kuru vēlējās paslēpt abi iemīlējušies. Vai varbūt tā nebija mīlestība, bet netikums, kuru koki aizkavēja no plašākas publikas acīm?...
Ainārs atkal skūpstīja meitenei, tikai šoreiz abi atradās uz aizmugurēja sēdekļa. Vīrieša stiprā roka, ceļojot pa meitenes ķermeni, ienira blūzītē kā profesionāls akvalangists. Tajā pat laikā Marija cītīgi pogāja vaļā Aināra kreklu. Lai gan uz tā bija tikai septiņas pogas, meitenei likās, ka viņa veica varoņdarbu, kas aizņēma ne mazāk par stundu.
Tur, mašīnā, viss arī notika. Viņi saplūda un kļuva par vienu veselu. Tas laiks pierādīja abu jūtas un katru sekundi viņi domāja tikai viens par otru un abu labsajūtu. Pārējā, apkārtējā pasaule, zvēresti un solījumi izzuda un neeksistēja. Viņi kustējās viens otram, viņi skūpstījās un jutās bezrūpīgi. Beidzot divi tik atšķirīgi cilvēki jutās laimīgi.
,,Es... Es tevi mīlu...’’ viņš nočukstēja un ieraudzīja meitenes acīs sariešamies asaras – dzidras, tīras, nevainīgas...
Beigas
©Linda Marija-Kundziša
Bilde ©tamerinst.org
