Vai jums ir bijuši brīži, kad uzdodat sev jautājumu: "Kādēļ vispār es strādāju?" Es pieļauju, ka daudzi no mums šādu jautājumu sev ir vismaz vienreiz uzdevuši. Brīžos, kad esi ierauts dienas karuselī, patērējot enerģiju un iztērējot daudzas darba stundas, īpaši tad, kad lolotie mērķi un gaidas, šķiet, nekad nepiepildīsies.

 

Nesen es dzirdēju kādu humoristisku stāstu, kas, šķiet, labi sader ar šādu vilšanos: Kāds bagāts nekustamo īpašumu magnāts pēc savas nāves bija atstājis rīkojumu, ka viņa ķermenis ir jākremē un pelni jāiepilda smilšu pulksteņos. Šie pulksteņi bija jānodod viņa baņķierim, grāmatvedim un ieņēmumu nodokļa inspektoram. Iemeslu bagātnieks bija izskaidrojis savā testamentā. Viņš teica, ka pēc tam, kad sapratis, cik daudz naudas ir aizgājusi pie šiem vīriem, viņam ienākusi prātā šī asprātīgā pēdējā vēlēšanās: "Lielu daļu savas dzīves es tiku strādājis priekš viņiem. Tāpat es varu turpināt strādāt viņiem arī pēc nāves."

Šāds cinisks skatījums uz dzīvi nav nekas nepierasts. Patiesībā Bībelē, Vecās Derības, Salamana mācītāja, ķēniņa Salamana - vīra, kuram ir pasaulē bagātākā un gudrākā cilvēka reputācija, - grāmata sākas ar šādu skatījumu: ""Ak niecību niecība!" saka mācītājs. "Ak niecību niecība! Viss ir niecība!"" (Salamans mācītājs 1:2). Vai sajūtat senlaiku ķēniņa vilšanos?

Viņš turpina: "Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm, kurām viņš nododas zem saules?... No agrākiem laikiem nav palikusi nekāda piemiņa, un par tiem vēlākiem, kuri nāks, arī par tiem nepaliks nekāda piemiņa tiem, kas nāks pēc viņiem" (Salamans mācītājs 1:3,11). Iespējams, līdzīgi domāja bagātnieks, kad lika savus pelnus bērt smilšu pulksteņos. Vismaz kāda daļa no viņa šādā veidā turpinātu pastāvēt.

 

Ķēniņš Salamans savas žēlabas turpina: "Un tādēļ es ienīdu šo dzīvi un dzīvību, jo es turēju par ļaunu visu to rosmi, kas noris zem saules; jā, viss ir niecība un vēja ķeršana! Tad es ienīdu arī visu savu centību, ko es biju veltījis savam darbam zem saules, jo man viss tas, ko es esmu ar pūlēm ieguvis, būs jāatstāj tam cilvēkam, kas sekos pēc manis. Un kas zina, vai viņš būs gudrs vai nepraša? Un tomēr viņš valdīs un rīkosies pār visu manu darbu, gar ko es esmu nopūlējies un ko es esmu ar gudrību veicis zem saules. Arī viss tas ir niecība" (Salamans mācītājs 2:17-19).

Un tas ir viss? Vai darbs, kuru darām, daudzās stundas un nedēļas un mēneši un gadi, kurus veltām savas karjeras izveidei, galu galā ir bezvērtīgs? Laimīgā kārtā Raksti nebeidzas ar Salamana sūdzībām. Patiesībā, ja mēs vēlamies, lai mūsu dzīvēm būtu patiesa vērtība un paliekoša ietekme, viss, kas mums jādara, mums ir jāseko Jēzus tā sauktajā Kalna sprediķī dotajiem norādījumiem. Daži no tiem ir pretrunā ar ilgām tradīcijām un tajā laikā piekopto praksi. Jēzus Saviem klausītājiem piedāvā pārliecību, ka viņu dzīves var radīt paliekošu ietekmi, kas var ilgt arī mūžībā:

 

"Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds" (Mateja 6:19-21).

Kā mēs to varam izdarīt? Jēzus dod atbildi: "Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas" (Mateja 6:33). Es šo pārfrāzētu sekojoši - mēs varam iztērēt savu dzīvi, strādājot tikai priekš sevis un visu atstāt pagātnei. Vai arī varam sevi nodot kalpošanai Kungam un citiem Viņa vārdā un radīt mantojumu, nosūtot augļus un darbus uz nākotni.