Ja draugi vairs nav izdevīgi, tad draugi nav vairs vajadzīgi. Ej nu saproti, kāpēc tā notiek? Kāpēc visi, nu labi, ne gluži visi, jūtas tik pārspīlēti svarīgi un būtiski, bet tajā pašā laikā tik nožēlojami pavirši un rupji attiecībās ar citiem, arī tiem, kurus viņi it kā mīl?
    Taču visnejaukākais tajā visā ir fakts, ka pats pret savu gribu agri vai vēlu kļūsti par tādu pašu maitu, turpinot kultivēt un atražot to pašu kretīnismu, vai arī par neiedomājamu ciniķi, kurš, to visu redzot, nespēj apvaldīt savus indīgos spriedumus par apkārtējiem, tādējādi gandējot nervus pats sev un dažkārt arī citiem, taču būtībā nevienam no tā īsti labāk nekļūst...!
    Cilvēks ir par vāju, lai tiktu galā ar citu cilvēku stulbo aklumu un visām tā izpausmes formām. Vai nu tā būtu ģimene, sabiedriskais transports, valdība vai kas cits... cilvēks viens neko nespēj izdarīt.
    Vienīgi Dievs to spēj. Tāpēc laikam jau cilvēces vienīgais glābiņš un patvērums arī ir Dievā. Dievs dod veselo saprātu, spēku pastāvēt, izturēt, nepakrist.. bet, ja tomēr gadās pakrist, Dievs dod spēku atkal un atkal celties!
    Un tas ir apbrīnojami, cik ļoti Viņš ir pacietīgs savās rūpēs un mīlestībā par cilvēkiem, kas būtībā ir kā dumjš aunu bars... Viņš mūs auklē, audzina, lutina, pāraudzina... bet galvenais - Dievs mūs MĪL!!!
    Viņš mūs mīl ar mīlestību, kas ir miljardiem reižu lielāka, spēcīgāka un maigāka par to, ko mēs izprotam ar šo vārdu!
    Cilvēks ir tas, kas vienmēr piečakarē, Dievs - nekad!