Pirms kāda laika, mācot par "Aicinājumu", es izaicināju grupu lūgt, lai Dievs atklāj viņu unikālās prasmes un spējas. Jo daudzkārt esam atklājuši, ka iedzimtās dāvanas, kas mums ir bijušas praktiski kopš dzimšanas, var būt nozīmīgi faktori panākumu gūšanai darbā. Šīs raksturīgās īpašības var palīdzēt definēt, ko gan profesionāli, gan personīgi esam "aicināti" darīt.

 

Tas izraisīja nopietnas diskusijas, jo īpaši dažiem, kuri nekad nebija pakavējušies, lai novērtētu jomas, kurās viņi varētu būt unikāli apdāvināti. Kāda dalībniece, juridiskā sekretāre, vēlāk man stāstīja, ka viņa ticēja, ka Dievs viņai paredzējis vairāk, tāpēc viņa nolēma lūgt, lai Dievs atklāj, kas tas varētu būt, dotu viņai skaidrību par viņas turpmāko profesionālo darbību.

 

Tajā nedēļā viņas priekšnieks viņu informēja, ka viņu uzņēmuma galvenās mītnes vadītājus ļoti iespaidojušas viņas prasmes apmācīt, ka nolemts viņu paaugstināt amatā, piešķirot viņai savas kompānijas juridisko sekretāru nacionālās treneres titulu un atbildību. Viņa bija sajūsmā. Pēc tam, kad bija tik labi pildījusi administratīvās asistentes pienākumus, viņa atklāja, ka Dievam par viņu padomā ir kas lielāks.

 

Nespējas atpazīt unikālās spējas, ko Dievs ir ielicis katrā no mums, rezultāts var būt mūsu nespēja pilnībā realizēt un īstenot savu potenciālu. Mēs redzam, ka šis princips Bībelē ir atspoguļots vairākās vietās. Piemēram, Otrajā Mozus grāmatā pēc tam, kad izraēlieši bija atbrīvoti no ēģiptiešu verdzības un tirānijas, Dievs noteica konkrētas personas, kurām jāizdara skaidri noteikti darbi. Viens no viņiem bija vīrs vārdā Becaleēls, kura uzdevums bija izstrādāt un izgatavot dievkalpojumos lietojamos rīkus un piederumus.

 

2. Mozus grāmatā 31:1-3 teikts: "Un Tas Kungs runāja uz Mozu: "Redzi, Es esmu aicinājis Becaleēlu, Hūra dēla Ūrijas dēlu no Jūdas cilts. Un Es to esmu pildījis ar Dieva Garu, gudrību, prātu, zināšanām un prasmi visādos darbos."" Pēc tam mēs redzam, kā Becaleēls pārrauga un veic izsmalcinātu darbu, kas paredzēts, lai palīdzētu izraēliešiem regulārajā Dieva, Kurš viņus ir tik brīnišķīgi nodrošinājis, pielūgsmē un slavēšanā.

 

Domājot par to, kā Kungs unikāli un īpaši apdāvina katru no mums, es iedomājos par Ēriku Lidelu, kurš tika attēlots 1981. gada filmā "Uguns rati". Lidels bija apņēmies kalpot par misionāru Ķīnā, taču bija arī apdāvināts sportists. Vienā no ainām pēc tam, kad viņš netīšām nokavē baznīcas lūgšanu sapulci, jo bija skriešanas treniņā, viņa māsa Dženija dusmīga pieiet pie viņa un apsūdz viņu, ka viņam vairs Dievs nerūp.

 

Lidela atbilde ir pazemīga, taču tieša. Viņš skaidro, ka plāno doties misijā uz Ķīnu, bet arī skrienot, jūtas dievišķi iedvesmots, un neskriet nozīmētu negodāt Dievu. Filmā viņš saka: "Es ticu, ka Dievs mani radīja kādam mērķim. Bet Viņš radīja mani arī ātru, un, kad es skrienu, es sajūtu Viņa prieku."

 

Vai strādājot mēs "sajūtam Dieva prieku"? Tāpat kā Becaleēlam, arī mums visiem ir Dieva dotas prasmes, spējas un zināšanas. Lūdziet, lai Viņš tās atklāj un lieto Savam godam.

Riks Boks