Beatrise nolēma ieelpot svaigu gaisu, tāpēc izgāja uz balkona. Smidzināja smalks lietus. Pār daudzstāvu māju jumtiem kāpa bieza migla. Uz ielas nemanīja neviena cilvēka. Varbūt tādēļ, ka Svētdiena...
Aizsmēķējusi cigareti, viņa iegrima pārdomās.
Kas gan bija šī noslēpumainā Karla Sondore? Un kas par viņu bija zināms? Tas, ka viņa pirms pāris gadiem atbraukusi no Itālijas.. Tas, ka viņa bija no tā tipa sievietēm, kuras parasti apzīmē ar vārdu „liktenīgā”... seksapīla, šarmanta un neizprotama... Gara auguma kalsna tumšmate ar lielām acīm, kuras gandrīz vienmēr aizklāja melnas saulesbrilles... Gandrīz vienmēr tērpusies melnās drānās. Visa viņas būtība dvesa dramatisku traģismu. Viņai noteikti bija kāds pagātnes noslēpums, kas viņu nomāca... un no kā viņa bēga. Tāpēc viņa bija tik noslēgta. Varbūt pat nelaimīga... Vai drausmīgi vientuļa?...
Otrpus ielai pēkšņi ierējās suns. Beatrise satrūkās. Taču ne tikai nez no kurienes parādījušās mopša rējiens bija viņas izbīļa cēlonis. Viņa ieraudzīja kādu vīrieti melnā lietusmētelī un hūtē stāvam pāri ielai un viņu vērojam. Pamanījis Beatrises skatienu, svešais novērsās un straujā solī devās prom. Beatrise jutās nelāgi. Šķita, ka pašai pret savu gribu viņa tiek iepīta kādā svešā un mistiskā stāstā, par kura nozīmi un jēgu šobrīd viņai nebija ne mazākās nojausmas.
„Ja tā turpināsies, drīz kļūšu paranoiķe!” Viņa nodomāja un iegāja istabā.

Pirmdienas rīts bija smags. Beatrisei tik ļoti sāpēja galva, ka, no rīta iedzērusi kafiju, viņa atgriezās guļamistabā un līdz pat vēlam vakaram nogulēja dziļā miegā. Iespējams, ka tā arī būtu nogulējusi, iekams rīta gaisma austu un sāktos jauna diena, ja vien vējš nebūtu ar troksni atsitis vaļā balkona durvis. Istabā bija gandrīz pilnīga tumsa. Vienīgi ielu gaismekļi iekšā meta starus, kas telpu vērta spokainu.
Pulkstenis rādīja 21:45.
Beatrise ieskatījās savā mobilajā telefonā. Pieci neatbildēti zvani un viena īsziņa. Ivars Skaistais, viņas redaktors, pulksten 21:00 atrakstījis, ka steidzami gribot satikties. „Esmu krogā Bon vivant. Gaidīšu līdz pusnaktij. Ivars.”

No Stabu ielas nama, kur mitinājās Beatrise, līdz Mārstaļu ielai, kur atradās beļģu alus krogs Bon Vivant, bija aptuveni piecpadsmit minūtes gājuma.
Krogs bija pustukšs. Ivars sēdēja dziļākās zāles pašā stūrī un, malkojot alu, paralēli lasīja avīzi. Viņš neredzēja Beatrisi ienākam. Tērpies melnā svīterī ar augstu apkakli, dziļdomīgi sarauktu pieri viņš nedaudz atgādināja Džeimsu Bondu. Patiesībā viņš drusku līdzinājās Šonam Konerijam! Tikai jaunāks. Un ne sirms.
„Sveiks!” Beatrise viņu sveicināja. „Kas noticis, ka tik pēkšņi gribēji mani satikt?”
Viņu ieraudzījis, Ivars smaidīja.
„Ā, sveika! Priecājos, ka tomēr varēji atnākt! Apsēdies, lūdzu. Vēlies kaut ko iedzert?”
„Ķiršu alu.”
Kamēr Ivars aizgāja pie bāra pēc Beatrises alus, viņa ieskatījās avīzē, ko viņš bija lasījis. Pašā pirmajā lappusē lieliem burtiem virsraksts:

LATVIJĀ NOSLEPKAVOTS ITĀLIJAS ĀRLIETU MINISTRIJAS DIPLOMĀTS ROBERTO CARDINI.

Beatrise neticēja savām acīm. Vienu brīdi viņa pat nespēja elpot.
„Izlasīji rakstu?” Ivars atgriezies jautāja. „Diezgan šokējoši!” Viņš sacīja un pasniedza Beatrisei sārto dzirkstošo dzērienu. „Pie tam iespējamā slepkava esot kaut kāda vietējā prostitūta Karla Sondore, kura šobrīd kaut kur mistiski izčibējusi.”
„Prostitūta?” Beatrise izbrīnīta jautāja.
„Nu jā, tā te rakstīts!” Ivars pārliecinoši atteica.
„Nekad nebūtu domājusi... Man vajag cigareti!”
„Šeit nedrīkst!”
”Tad jāiedzer!” Viņa sacīja un lieliem malkiem dzēra alu.
„Kas ar tevi?” Ivars brīnījās.
„Vēl īsti nezinu. Bet šī tā saucamā vietējā prostitūta ir mana kaimiņiene! Vakar no rīta pie manis bija atnācis detektīvs, kurš iztaujāja par Karlu... bet es.. es taču neko nezinu! Un viņas dzīvoklī, tas ir gandrīz kā manā virtuvē, tad arī tika atrasts Roberto Cardini līķis!”
„Kāpēc tu man jau vakar par to neko neteici?”
„Varbūt tādēļ, ka pati tā īsti nespēju tam noticēt. Bet interesanti...” Beatrise iesāka un, pēkšņi, atcerējusies kaut ko ļoti būtisku, aprāvās.
„Ko? Kas interesanti?” Intriģēts par dzirdēto, Ivars pieliecās viņai tuvāk.
„Saproti, detektīvs man teica, ka Roberto līķi atradusi Karlas mājkalpotāja.”
„Un tad?”
„Bet viņai taču nekad nav bijusi mājkalpotāja! Citādi kaut reizi mūžā es viņu būtu redzējusi, jo gandrīz no rīta līdz vakaram esmu mājās, izņemot gadījumus, kad jābūt izdevniecībā pie tevis! Turklāt Karla pati gandrīz nekad nebija mājās. Tad rodas jautājums, kas patiesībā bija persona, kura atrada Roberto Cardini līķi?”
„Njā... „ Ivars kļuva domīgs.
„Pie tam vakar pēc policijas aizbraukšanas, kad izgāju uz balkona uzpīpēt, pamanīju, ka tieku novērota. Tas bija kāds svešinieks. Nekad agrāk nebiju viņu redzējusi.”
„Esi droša, ka viņš vēroja tieši tevi?”
”Nezinu. Taču neviena cita tur nebija.”
„Varbūt tas bija kāds no taviem slepenajiem pielūdzējiem!” Ivars jokoja.
„Kā tad! Man kaimiņos noslepkavo ārvalstu sūtni un pēkšņi uzrodas viens no maniem slepenajiem pielūdzējiem, kurš pirms tam nav spējis atrast piemērotāku brīdi, lai apliecinātu savas simpātijas!” Viņa ironizēja. „Man ir aizdomas, ka Karlas Sondores personībā slēpjas kaut kas daudz svarīgāks nekā mēs to varam iedomāties!”
„Kas var būt vēl svarīgāks par to, ka viņa ir potenciālā slepkava?”
„Šķietamais ne vienmēr ir faktiskais!” Beatrise iebilda.
„Un ko tu tagad domā iesākt?”
„Pirmkārt, piezvanīšu detektīvam Lipnickim.” Beatrise apņēmības pilna jau grasījās celties no galda, kad attapās, ka ne jau Karlas dēļ bija šurp nākusi.
„Starp citu, par ko tu gribēji ar mani runāt?” Viņa jautāja Ivaram, kurš tobrīd izskatījās pavisam apmulsis.
„Ko? Ak, jā! Gribēju tev piedāvāt braucienu uz literātu konferenci Romā. Pēc nedēļas. Mēs brauktu divatā.”
„Roma?! Protams, ka es braukšu!” Beatrise jūsmoja.
„Lieliski! Citādi man būtu jābrauc kopā ar Ināru.” Ivars plati smaidīja un jutās atvieglots.

Visas autortiesības ir aizsargātas.
Darba tālāka publicēšana komerciālos nolūkos ir AIZLIEGTA!
Vajadzības gadījumā sazināties ar autori.