Sabiedrības attieksme, kļūdainie priekšstati par to, kas ir cukura diabēts, šīs slimības pacientiem jau tã sarežģīto ikdienu padara vēl grūtāku. Kur rast risinājumu?

Kas ir stigma?

Stigma ir negatīvs raksturojums, kas balstīts uz aizspriedumiem, mītiem un kļūdainiem uzskatiem. 

Ar cukura diabētu saistīto stigmu indivīdam vai grupai piedēvē citas personas vai grupas, balstoties uz vienu konkrētu pazīmi - to, ka cilvēkam ir cukura diabēts. Stigmatizācija īpaši bieži skar cukura diabēta pacientus ar lieko ķermeņa svaru.

Lai vienkāršāk saprastu stigmas būtību, atcerēsimies vēl nesen sabiedrībā ļoti izplatītos uzskatus par cilvēkiem ar HIV/AIDS kā “izlaidīgiem”, “narkomāniem”, “sabiedrībai bīstamiem un lipīgiem” un taml.  

Mīti, aizspriedumi, neinformētība par cukura diabētu pastāv visur, tostarp ģimenē, skolā, darba vietās, veselības aprūpes iestādēs, tomēr īpaši smagas sekas ar diabētu saistītai stigmai ir mediju vidē. TV, preses izdevumos, internetā sastopamā diabēta stigmatizācija tālāk ietekmē daudzu sabiedrības grupu un cilvēku uzvedību, rīcību, attieksmi pret cilvēkiem ar cukura diabētu. 

Stigma var būt ārēja, kas nozīmē, ka tā nāk no citiem cilvēkiem un sabiedrības, vai arī iekšēja - nāk no pašiem cilvēkiem ar diabētu. Piemēram, ārējas stigmas rezultātā cilvēkam ar diabētu radīsies kauna izjūta, kad kāds pajautās: “vai tiešām tev jāēd vēl vienu cepumu?”, savukārt iekšējas stigmas rezultātā cilvēks ar cukura diabētu jūtas vainīgs tajā brīdī, kad ēd noteiktus produktus, piemēram, ceptus kartupeļus, vai arī – katra glikozes līmeņa noteikšanas reize cilvēkam ar diabētu šķiet kā pārbaude (gandrīz kā eksāmens) un viņam bail “izgāzties”. 

Kas izraisa diabēta stigmu?

Ar cukura diabētu saistītās stigmas biežākais iemesls ir sabiedrības neinformētība par diabēta cēloņiem un diabēta pacientu iespējām savu slimību novērst, aizkavēt tās attīstību, izārstēt un sasniegt spīdošus ārstēšanas rezultātus. 

Aptuveni 2000.gadā daudzas publikācijas vēstīja, ka ar veselīgu dzīvesveidu iespējams novērst 50-60% no 2.tipa diabēta saslimšanas gadījumiem, tāpēc mūsdienās ir izplatīts nepareizs uzskats, ka diabēta cēlonis ir mazkustīgums un pārāk daudz uzņemto kaloriju, respektīvi – “nepareizs dzīvesveids”, “pārmērīga ēšana”, “slinkums” un “sēdēšana pie televizora”, tātad, kaut kas tāds, ko pats cilvēks var izvēlēties un par ko ir pats atbildīgs, “pats vainīgs”. Tomēr 2.tipa diabēta cēlonis nav tikai viens faktors, bet gan daudzu faktoru kombinācija - ne tikai dzīvesveids, bet arī ģenētiski faktori, vide un sociālekonomiskie faktori. Nedrīkstētu arī aizmirst, ka “modernais dzīvesveids” arī nav tikai indivīda izvēle un atbildība, jo to ietekmē virkne sociālekonomisko, psiholoģisko un uzvedības barjeru, kas jāpārvar, ja izvēlamies piekopt veselīgu dzīvesveidu vai vēlamies dzīvesveidu mainīt. Sabiedrības kļūdainie priekšstati ne tikai izraisa nepareizus spriedumus, vainošanu un necieņu pret cilvēkiem ar diabētu, bet arī novērš uzmanību no citiem diabētu veicinošiem faktoriem, kas jārisina valsts līmenī, piemēram, no nepieciešamības sekmēt fiziskās aktivitātes ar īpašām valsts programmām un transporta infrastruktūru, sniegt palīdzību veselīga uztura plānošanā un apmaksāt uztura speciālista konsultācijas. 

Kļūdaini uzskati valda arī par cukura diabēta pacientu iespējām izārstēties un iespējām panākt spīdošus ārstēšanas rezultātus. Arī tas esot pašu diabēta pacientu atbildība un izvēle – ar veselīgu dzīvesveidu un ārsta norādījumu ievērošanu esot panākams pilnīgi viss. Ja “nesanāk”, tā ir “neveiksme”, “neprasme”, “zināšanu trūkums”, “slikta līdzestība”. 

Kā izpaužas ar diabētu saistītā stigma?

Stigmatizācijas izpausmes ir dažādas – sākot no negatīvas attieksmes līdz tiešai diskriminācijai. Kā minēts iepriekš, stigma izpaužas visur - darba vietās, ģimenē, skolā, veselības aprūpes iestādēs un īpaši plaši – medijos. 

Medijos raksti par cukura diabētu bieži tiek ilustrēti ar attēliem, kuros redzam virtuļus, saldumu kalnus, ātrās uzkodas, cukurotos dzērienus, ķermeņus ar izteiktu aptaukošanos, mazkustīgu laika pavadīšanu pie datora, vienlaikus patērējot neveselīgu pārtiku. 

Sociālajā vidē, darba vietās cilvēki ar diabētu un lieko ķermeņa svaru tiek novērtēti kā mazāk veiksmīgi, mazāk enerģiski, ar sliktākiem darba rezultātiem, “slinki”, tātad – mazāk “vērtīgi” kā darbinieki un vēl arī nepietiekami atbildīgi par savu veselību.

Sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar 1.tipa cukura diabētu īpaši negatīva un neizprotoša ir ar diabēta tehnoloģiju lietošanu saistītos aspektos:

• sabiedrība izrāda uzsvērtu izbrīnu un nepatiku par insulīna injicēšanu, glikozes līmeņa kontroli, insulīna sūkņa lietošanu sabiedriskās vietās;
• injekcijas cilvēki saista tikai ar vielu lietošanu un atkarību;
• neizpratni izraisa diabēta tehnoloģiju skaņas signāli;
• 1.tipa diabēts sabiedrībā saistās tikai ar bērniem un tiek ignorētas pieaugušo ar 1.tipa diabētu vajadzības;
• hipoglikēmija publiskā vietā izraisa nepatiku, tiek saistīta ar alkohola vai narkotisko vielu ietekmi;
• hipoglikēmijas novēršanas pasākumi, piemēram, nepieciešamība apsēsties, nekavējoties uzņemt ogļhidrātus sabiedriskā vietā (dažkārt pārkāpjot ierastās uzvedības stereotipu) arī netiek uzņemta ar sapratni un pacienti tā vietā saņem aizrādījumus par nepieklājīgu izturēšanos.

Veselības aprūpes iestādēs:

• izsaka pārmetumus par “neveiksmi” dzīvesveida izmaiņu veikšanā, kas novedusi pie diabēta vai diabēta komplikācijām;
• pārmet un kaunina par “kļūdām” diabēta kontrolē, “nelīdzestību;
• uzsver tikai cilvēka paša atbildību par diabēta ārstēšanas rezultātiem (“jums pašam vairāk jādara, jābūt aktīvākam”);
• bieži liek justies pilnībā atbildīgiem par glikozes līmeņa pārvaldību – par “sliktu” glikēto hemoglobīnu HbA_1c, ko it kā izraisot paša pacienta nelīdzestība. 
• pacienti sūdzas, ka nesaņem palīdzību un arī izskaidrojumu dažādu veselības problēmu gadījumos, tā vietā tikai frāzi “tas jums viss no diabēta”.
• netiek novērtētas pacienta ieguldītās pūles diabēta kontrolē.

Tomēr glikozes līmeni ietekmē daudzi faktori un ne visus ir cilvēka spēkos kontrolēt.

Kādas ir stigmas sekas?

Pētījumos gūtie pierādījumi liecina, ka stigma var būt nozīmīgs stresa avots un palielina nopietnu diabēta komplikāciju un blakusslimību risku.

Stigmas rezultāts ir atstumtības, izstumšanas, nepieņemšanas, vainošanas pieredze, kas veidojas cilvēkiem ar cukura diabētu. Cilvēki ar cukura diabētu izjūt arī bailes, apjukumu, trauksmi un pašcieņas trūkumu. Šīs negatīvās emocijas var izraisīt depresiju un paaugstinātu stresa līmeni, kas pasliktina dzīves kvalitāti, samazina darbaspējas, gatavību veikt paškontroli un kopumā pasliktina diabēta ārstēšanas rezultātus, palielinot diabēta vēlīno komplikāciju risku. 

!!! Ar diabētu saistītā stigma, bailes sastapties ap kaunināšanu un pārmetumiem:

• kavē cilvēkus ar diabēta pazīmēm savlaicīgi vērsties pie ārsta;
• rada vēlēšanos iespējami retāk apmeklēt veselības aprūpes iestādes, tai skaitā – diabēta pacientiem nepieciešamās regulārās veselības pārbaudes;
• rada vēlēšanos veidot nepatiesus ierakstus diabēta paškontroles dienasgrāmatā, tādējādi novilcinot risinājuma meklēšanu ārstēšanās rezultātu uzlabošanai, piemēram, efektīvāku medikamentu izvēli un citus.
• apdraud pacientu un pakalpojumu sniedzēju attiecības, uzticēšanos un sadarbību;
• kavē diabēta pacientus meklēt sociālo un psiholoģisko atbalstu un rūpēties par savu fizisko un garīgo veselību;
• var izpausties kā kauns un bailes publiski injicēt insulīnu, noteikt glikozes līmeni asinīs, darboties ar insulīna sūkni;
• var kavēt pacienta gatavību laicīgi veikt pasākumus hipoglikēmijas novēršanai, piemēram, apsēsties un uzņemt ogļhidrātus; 
• vecākiem rodas pašpārmetumi un vainas izjūta par diabētu bērnam.

Lai gan dažkārt uzskata, ka pārmetumi un vainošana par saslimšanu ar diabētu un lieko ķermeņa svaru var motivēt cilvēkus dzīvot veselīgāk, tomēr pētījumi liecina, ka šādai taktikai ir pretējs efekts. Pārmetumi par neveselīgu dzīvesveidu izraisa stresu, depresiju un vēlēšanos aizmirst šīs emocijas un vainošana izraisa arī pretestību, jo cilvēks tendēts pretoties jebkurai ārēji uzspiestai uzvedībai, ko nav pats izvēlējies.

Kā varam stigma mazināt?

Pamatievirze stigmatizācijas mazināšanai balstās uz izpratni, ka neviens nevēlas slimot ar diabētu, tā nav paša cilvēka izvēle un nav paša cilvēka vaina. Arī diabēta ārstēšanas rezultāti un hronisko komplikāciju progresēšana nav atkarīga tikai no pacienta līdzestības un no dzīvesveida, bet tie saistīti arī ar ģenētiskiem faktoriem, mūsdienu medicīnas iespējām, valsts apmaksāto pakalpojumu un medikamentu pieejamības, sociālekonomiskajiem apstākļiem, pieejamā atbalsta un palīdzības. 

• Lasiet un izglītojieties par cukura diabētu un izglītojiet cilvēkus sev apkārt!
• Neizsakiet pārmetumus, bet jautājiet, kā varat palīdzēt cukura diabēta pacientam, un jūs saņemsiet atbildes un skaidrojumu!
• Neklusējiet, ja redzat stigmatizējošu uzvedību vai izteikumus, un mēģiniet uzsākt sarunu ar citiem, daloties ar precīzu informāciju par diabētu. 

www.EndDiabetesStigma.org, www.dStigmatize.org, www.diatribe.org