1.cēliens
Ludza – maza pilsēta, saglabājusi savas tradīcijas un kultūru kopš seniem laikiem kā vecmeita savu spītību. Pilsētas centrs – divi lielveikali, dome, grāmatnīca, privātās mājas un pasts. Tā ir vieta, kur apgrozās visi iedzīvotāji, sākot no pašiem mazākajiem, beidzot ar sirmgalvjiem.
Kalna nogāzē kā večiņa stāv veca māja, bet iekšā ir četras lielas telpas: divas guļamistabas, viesistaba un darbnīca. Arī tagad no tās skanēja te āmura klaudzieni, te urbja dūkšana un jautra krievu popmūzika.
Kalna nogāzē kā večiņa stāv veca māja, bet iekšā ir četras lielas telpas: divas guļamistabas, viesistaba un darbnīca. Arī tagad no tās skanēja te āmura klaudzieni, te urbja dūkšana un jautra krievu popmūzika.
Drukns vīrs ar aukstiem un vienaldzīgiem sejas vaibstiem ritmiski kustināja dibenu mūzikas pavadījumā un pienagloja kārtējo auduma gabalu pie zārka vāka.
,,Tā... Šo taisīsim zilganos toņos,’’ dobja vīrieša balss rūca kā kravas vilciens. Pēc mirkļa viņš padomāja un piebilda: ,,Kā jau vajag īstam vīrietim... Emma, Emma, man vajag, lai tu sašūtu rozi! Zilu rozi – zārka vākam!’’
No blakusistabas galvu pabāza sieviete. Trausla un simpātiska. Blondie mati, kuri sniedzās līdz pat pleciem, bija saieti zirgastē uz pakauša. Pilnīgās lūpas atgādināja rožlapiņas. Viņa izstaroja savdabīgu šarmu, kurš pievilka vīriešus kā magnēts naglas. Pēc profesijas šuvēja, bet kas gan varēja iedomāties, ka liktenis izspēlēs ar viņu tādu joku un katru dienu kleitu vietā Emma šūs dekorācijas zārku vākiem...
,,Ignat, cikos bēres?’’
,,Rīt divos.’’
,,Tu kapračiem jau pateici?’’
,,Jā.’’
,,Kur Līze?’’
,,Vēl nav no skolas pārnākusi.’’
Abi turpināja iesākto darbu, līdz izdzirda skaidrus meitenes smieklus. Druknais vīrietis paskatījās pa logu.
,,Emma, tas skuķis atkal sarunājas ar Kaupru dēlu! Nē, nu, paskat` tik! Vai kā abi smaida un nevainīgi blisina savas mazās ačeles! Pfu! Cik ilgi man ir jāmāca meitēnam, ka ar šo ģimeni viņai ir stingri aizliegts runāties! Pat skatīties!’’
,,Ignat, viņi ir tikai bērni un...’’
,,Bērni? Abiem jau astoņpadsmit, abi pilngadīgi!’’
,,Ļauj, lai parunājas.’’
,,Nekā nebij!’’ Vīrietis atrāva durvis un norēcās:
,,Līze, mājās! Bez iebildumiem! Un tu, jaunais cilvēk, es tev vienreiz ausis noraušu!’’
,,Par ko? Par to, ka es stāvu un mierīgi sarunājos?’’ jautāja jaunietis. Blondos matus viegli bužināja vējš, gaiši zilās acis mirdzēja saulē, bet smaids pārklāja visu seju.
,,Pēdējo reizi brīdinu, ja vēlreiz redzēšu kopā ar manu meitu, noraušu ausis un atdošu tavam tēvam smalki iepakotas koka kastītē,’’ ar skaļu blīkšķi tika aizcirstas smagās ozolkoka durvis.
Jaunietis pasmaidīja un pa siltā asfalta ietvi devās uz Ludzas pilskalna pusi.
Meitene, nosarkusi un nokaunējusies, klusām iegāja istabā pie mātes, kura sēdēja pie šujmašīnas un veikli to darbināja. Sievietes rokās ātri un bez liekas piepūles auduma gabals pārvērtās par ziedu. Noliekusi galvu, meitene stāvēja un nebilda ne vārda.
,,Nu, nestāvi kā zemē ierakta! Saki kaut ko!’’ istabā ienāca tēvs.
,,Nu, ko tu gribi no bērna, Ignat?’’ iejaucās sieviete.
,,Ko es gribu? Ko viņa grib, vazājoties līdzi šim nekrietnelim?’’
,,Papu, kā tu vari tā runāt? Tu viņu pat nepazīsti!’’ Līze apstājās kā karavīrs – izslietu galvu, taisnu stāju un ieskatījās tēva acīs.
,,Man jau pietiek, ka es pazīstu viņa tēvu...’’ Ignats norūca un turpināja pienaglot audumu pie zārka.
,,Nedrīkst spriest par viņu tā! Viņš ir foršs!...’’ nopūtās meitene un viņas skatiens sastapās ar mātes.
,,Ha ha ha!’’ iesmējās vīrietis tā, ka viņa apaļais vēders nokratījās kā ar ūdeni pildīts balons. ,,Viņš? Foršs? Emma, mūsu meita ir zaudējusi prātu!’’ pēkšņi Ignata seja kļuva drūma un domīga.
,,Tēti, tas, ka tu konkurē ar viņa tēvu vēl nenozīmē, ka viņš ir slikts. Man viņš... nu... nu patīk!’’
Istabā iestājās klusums. Šķiet, ka visi pārstāja elpot un gaidīja... gaidīja, kad kāds uzdrošināsies to aizpildīt gaidīja, kas notiks tālāk. Fonā turpināja skanēt krievu mūzika: ,,Ласковая моя, нежная...(1)’’
,,Uz savu istabu, Elizabete! Sēdēsi tur visu vakaru un mācīsies, nekādu vakariņu!’’
,,Bet mums vakariņās ir cūkas šnicele!’’ sašutumā iesaucās Emma.
,,Nekādas šniceles! Ārā no istabas!’’ Meitene paklausīgi izpildīja tēva pavēli, bet no savām domām nolēma neatkāpties. Viņa to nespēja, jo sirds dziļumos jaunietis bija iekarojis savu, īpašo stūrīti.
,,Es nevaru noticēt savām ausīm... Tu aizliedzi viņai ēst manis gatavoto cūkas šniceli! Meitēns jau tagad izskatās kārns kā izbadējusies vārna.’’
,,Tāda viņa jau ir kopš dzimšanas. Diemžēl viņa to ir mantojusi no tevis. Būtu viņai mana figūra...’’
,,Būtu tava, viņa staigātu apvēlusies it kā būtu norijusi akvāriju ar visām zivtiņām. Un ko man tagad darīt ar to šniceli? Sabarot klaiņojošiem suņiem?’’ Sieviete asarojošām acīm izgāja no telpas.
,,Sievietes... Pfu!’’ Vīrietis turpināja darbu un mūzikas pavadījumā atkal atsāka ritmiski kustināt savu apaļo dibenu.
Mārcis ienāca savās mājās, netālu no Ludzas dzidrā ezera. Istabā smaržoja pēc koka.
,,Sveiks, dēls!’’ iesaucās kalsnējs vīrietis, iekritušiem vaigiem un izteikti zilām acīm. Viņš stāvēja pie darbagalda un pienagloja tumši brūnu audumu pie zārka vāka.
,,Sveiks, tēv!’’
,,Jāni, kas tur atnāca?’’ no blakusistabas iesaucās spalga sievietes balss.
,,Mārcis, Mārcis! Kas tad cits? Ej, dēls sasveicinies ar māti.’’
,,Nu, tad beidzot! Kur tu biji?’’ Sieviete ar kastaņbrūniem matiem sēdēja pie šujmašīnas un no balta auduma gabala veidoja skaistu ziedu.
,,Es... pastaigājos.’’
,,Pastaigājies?... Jāni, mūsu dēls atkal pavadīja līdz mājām Brutu Līzi!’’
,,Nieki, Silvij, tur jau nekā nopietna! Lai izklaidējas puiks!’’
,,Vai tu aizmirsi, kā pēdējo reizi Brutu Ignats skrēja pakaļ mūsu dēlam pa visu pilsētu, vicinādams cirvi un draudēdams nocirst rokas?’’
,,Šodien man piesolīja noraut abas ausis...’’ domīgi smaidīdams piepilda jaunietis. Pa to laiku viņa tēvs apstājās durvīs un ar muguru atspiedās pret to malu:
,,Un ko tad tu šodien nodarīji?’’
,,Neko, mēs tikai sarunājāmies ar Līzi, tas arī viss.’’
,,Mārci, es esmu kategoriski pret šo jūsu nevainīgo draudzību. Vienreiz tu norausies. Ignats taču ir traks!’’
,,Tavai mātei ir taisnība. Mums jau pietiek ar saviem konfliktiem par to, ka mēs nespējam sadalīt klientus. Es nevēlos, lai arī tu tiktu tajā visā iejaukts!’’
,,Apsoli mums, ka vairs nepavadīsi Līzi līdz mājām,’’ māte pārstāja darboties un skatījās dēlā ar izteiktu rūgtumu, līdzjūtību un neslēptām bažām.
,,Es... es nevaru!’’ Mārcis aizsteidzās prom.
,,Smagi būs, Jāni! Smagi! Patīk viņam tas skuķis un viss. Ko lai darām?’’
,,Neko Silvij, pilnīgi neko. Tas nav mūsu spēkos. Pat ja aizliegsim, viņi tieksies viens pie otra vēl vairāk. Bet tu labāk šuj, šuj! Rīt divos bēres, mums ir jāpaspēj uztaisīt zārku.’’
Linda Marija Kundziša
,,Tā... Šo taisīsim zilganos toņos,’’ dobja vīrieša balss rūca kā kravas vilciens. Pēc mirkļa viņš padomāja un piebilda: ,,Kā jau vajag īstam vīrietim... Emma, Emma, man vajag, lai tu sašūtu rozi! Zilu rozi – zārka vākam!’’
No blakusistabas galvu pabāza sieviete. Trausla un simpātiska. Blondie mati, kuri sniedzās līdz pat pleciem, bija saieti zirgastē uz pakauša. Pilnīgās lūpas atgādināja rožlapiņas. Viņa izstaroja savdabīgu šarmu, kurš pievilka vīriešus kā magnēts naglas. Pēc profesijas šuvēja, bet kas gan varēja iedomāties, ka liktenis izspēlēs ar viņu tādu joku un katru dienu kleitu vietā Emma šūs dekorācijas zārku vākiem...
,,Ignat, cikos bēres?’’
,,Rīt divos.’’
,,Tu kapračiem jau pateici?’’
,,Jā.’’
,,Kur Līze?’’
,,Vēl nav no skolas pārnākusi.’’
Abi turpināja iesākto darbu, līdz izdzirda skaidrus meitenes smieklus. Druknais vīrietis paskatījās pa logu.
,,Emma, tas skuķis atkal sarunājas ar Kaupru dēlu! Nē, nu, paskat` tik! Vai kā abi smaida un nevainīgi blisina savas mazās ačeles! Pfu! Cik ilgi man ir jāmāca meitēnam, ka ar šo ģimeni viņai ir stingri aizliegts runāties! Pat skatīties!’’
,,Ignat, viņi ir tikai bērni un...’’
,,Bērni? Abiem jau astoņpadsmit, abi pilngadīgi!’’
,,Ļauj, lai parunājas.’’
,,Nekā nebij!’’ Vīrietis atrāva durvis un norēcās:
,,Līze, mājās! Bez iebildumiem! Un tu, jaunais cilvēk, es tev vienreiz ausis noraušu!’’
,,Par ko? Par to, ka es stāvu un mierīgi sarunājos?’’ jautāja jaunietis. Blondos matus viegli bužināja vējš, gaiši zilās acis mirdzēja saulē, bet smaids pārklāja visu seju.
,,Pēdējo reizi brīdinu, ja vēlreiz redzēšu kopā ar manu meitu, noraušu ausis un atdošu tavam tēvam smalki iepakotas koka kastītē,’’ ar skaļu blīkšķi tika aizcirstas smagās ozolkoka durvis.
Jaunietis pasmaidīja un pa siltā asfalta ietvi devās uz Ludzas pilskalna pusi.
Meitene, nosarkusi un nokaunējusies, klusām iegāja istabā pie mātes, kura sēdēja pie šujmašīnas un veikli to darbināja. Sievietes rokās ātri un bez liekas piepūles auduma gabals pārvērtās par ziedu. Noliekusi galvu, meitene stāvēja un nebilda ne vārda.
,,Nu, nestāvi kā zemē ierakta! Saki kaut ko!’’ istabā ienāca tēvs.
,,Nu, ko tu gribi no bērna, Ignat?’’ iejaucās sieviete.
,,Ko es gribu? Ko viņa grib, vazājoties līdzi šim nekrietnelim?’’
,,Papu, kā tu vari tā runāt? Tu viņu pat nepazīsti!’’ Līze apstājās kā karavīrs – izslietu galvu, taisnu stāju un ieskatījās tēva acīs.
,,Man jau pietiek, ka es pazīstu viņa tēvu...’’ Ignats norūca un turpināja pienaglot audumu pie zārka.
,,Nedrīkst spriest par viņu tā! Viņš ir foršs!...’’ nopūtās meitene un viņas skatiens sastapās ar mātes.
,,Ha ha ha!’’ iesmējās vīrietis tā, ka viņa apaļais vēders nokratījās kā ar ūdeni pildīts balons. ,,Viņš? Foršs? Emma, mūsu meita ir zaudējusi prātu!’’ pēkšņi Ignata seja kļuva drūma un domīga.
,,Tēti, tas, ka tu konkurē ar viņa tēvu vēl nenozīmē, ka viņš ir slikts. Man viņš... nu... nu patīk!’’
Istabā iestājās klusums. Šķiet, ka visi pārstāja elpot un gaidīja... gaidīja, kad kāds uzdrošināsies to aizpildīt gaidīja, kas notiks tālāk. Fonā turpināja skanēt krievu mūzika: ,,Ласковая моя, нежная...(1)’’
,,Uz savu istabu, Elizabete! Sēdēsi tur visu vakaru un mācīsies, nekādu vakariņu!’’
,,Bet mums vakariņās ir cūkas šnicele!’’ sašutumā iesaucās Emma.
,,Nekādas šniceles! Ārā no istabas!’’ Meitene paklausīgi izpildīja tēva pavēli, bet no savām domām nolēma neatkāpties. Viņa to nespēja, jo sirds dziļumos jaunietis bija iekarojis savu, īpašo stūrīti.
,,Es nevaru noticēt savām ausīm... Tu aizliedzi viņai ēst manis gatavoto cūkas šniceli! Meitēns jau tagad izskatās kārns kā izbadējusies vārna.’’
,,Tāda viņa jau ir kopš dzimšanas. Diemžēl viņa to ir mantojusi no tevis. Būtu viņai mana figūra...’’
,,Būtu tava, viņa staigātu apvēlusies it kā būtu norijusi akvāriju ar visām zivtiņām. Un ko man tagad darīt ar to šniceli? Sabarot klaiņojošiem suņiem?’’ Sieviete asarojošām acīm izgāja no telpas.
,,Sievietes... Pfu!’’ Vīrietis turpināja darbu un mūzikas pavadījumā atkal atsāka ritmiski kustināt savu apaļo dibenu.
Mārcis ienāca savās mājās, netālu no Ludzas dzidrā ezera. Istabā smaržoja pēc koka.
,,Sveiks, dēls!’’ iesaucās kalsnējs vīrietis, iekritušiem vaigiem un izteikti zilām acīm. Viņš stāvēja pie darbagalda un pienagloja tumši brūnu audumu pie zārka vāka.
,,Sveiks, tēv!’’
,,Jāni, kas tur atnāca?’’ no blakusistabas iesaucās spalga sievietes balss.
,,Mārcis, Mārcis! Kas tad cits? Ej, dēls sasveicinies ar māti.’’
,,Nu, tad beidzot! Kur tu biji?’’ Sieviete ar kastaņbrūniem matiem sēdēja pie šujmašīnas un no balta auduma gabala veidoja skaistu ziedu.
,,Es... pastaigājos.’’
,,Pastaigājies?... Jāni, mūsu dēls atkal pavadīja līdz mājām Brutu Līzi!’’
,,Nieki, Silvij, tur jau nekā nopietna! Lai izklaidējas puiks!’’
,,Vai tu aizmirsi, kā pēdējo reizi Brutu Ignats skrēja pakaļ mūsu dēlam pa visu pilsētu, vicinādams cirvi un draudēdams nocirst rokas?’’
,,Šodien man piesolīja noraut abas ausis...’’ domīgi smaidīdams piepilda jaunietis. Pa to laiku viņa tēvs apstājās durvīs un ar muguru atspiedās pret to malu:
,,Un ko tad tu šodien nodarīji?’’
,,Neko, mēs tikai sarunājāmies ar Līzi, tas arī viss.’’
,,Mārci, es esmu kategoriski pret šo jūsu nevainīgo draudzību. Vienreiz tu norausies. Ignats taču ir traks!’’
,,Tavai mātei ir taisnība. Mums jau pietiek ar saviem konfliktiem par to, ka mēs nespējam sadalīt klientus. Es nevēlos, lai arī tu tiktu tajā visā iejaukts!’’
,,Apsoli mums, ka vairs nepavadīsi Līzi līdz mājām,’’ māte pārstāja darboties un skatījās dēlā ar izteiktu rūgtumu, līdzjūtību un neslēptām bažām.
,,Es... es nevaru!’’ Mārcis aizsteidzās prom.
,,Smagi būs, Jāni! Smagi! Patīk viņam tas skuķis un viss. Ko lai darām?’’
,,Neko Silvij, pilnīgi neko. Tas nav mūsu spēkos. Pat ja aizliegsim, viņi tieksies viens pie otra vēl vairāk. Bet tu labāk šuj, šuj! Rīt divos bēres, mums ir jāpaspēj uztaisīt zārku.’’
Linda Marija Kundziša
1. ,,Mīļā mana, maigā…’’ A.Gubins.
Visas autortiesības ir aizsargātas.
Darba tālāka publicēšana komerciālos nolūkos ir AIZLIEGTA!
Vajadzības gadījumā sazināties ar autori.
Darba tālāka publicēšana komerciālos nolūkos ir AIZLIEGTA!
Vajadzības gadījumā sazināties ar autori.
Bilde ©LMK
