Kad tika atvērts zārks, daļa no klātesošajiem radiniekiem sāka smieties, citi – smīnēt, bet nelaiķa sieva noģība. Pie Ignata pienāca paliela auguma vīrs ar gardu bārdu un melnām mazām actiņām kā zvirbulim.
,,Piedodiet, bet tas nav mans brālis!’’
,,Kā nav?’’
,,Nu tā – nav un viss! Es nezinu, kā, bet mans brālis ir maza auguma un tievs – aknu vēzis nabagu bija galīgi novārdzinājis. Bet šis... Nē, viņš taču pat zārkā neielien! Tas nav mans brālis.’’
,,Velna milti! Lai man izbaksta acis ar dakšu, bet tas Vovčiks no morga ir lielākais nejēga! Pfu!’’
Mirkli padomājis, Ignats nosvilpās un iekliedzās:
,,Puiši, kraujiet viņu atpakaļ mašīnā! Uzgaidiet mirklīti, lūdzu, morgā viņiem laikam kaut kas misējās ar papīriem... Es tūlīt atvedīšu jūsu brāli.’’ Ignats ielēca auto un aiztraucās uz Ludzu kā negaiss – dusmīgs un lādēdamies.
,,Так, проклятая собака, где мой труп?*’’ Ignats burtiski ievēlās morgā un kliedza krievu mēlē uz sanitāru.
,,Es nesaprot, ko tebe vajag, Ignatuška. Es tavu mironi atdevu rītiņā Juročkam,’’ nevainīgi blisināja acis plikpaurains vīrs.
,,Tu viņam iedevi ne to mironi, nejēga tāds!’’
,,Kak? Ne to? Vot blin!’’ vīrietis šķirstīja biezu kladi.
,,Ignatuška, tu uz mani nedusmo, bet tavs mironis ir pie Jankas.’’
,,Kāda Jankas?’’
,,Kauprisa.’’
,,Tu suns! Tu zobakmens uz mana dzerokļa! Tu akmens manās nierēs!’’
,,Jā, jā Ignatuška, tik nedusmo. Tavs mironis ir pie Jankas, bet viņa – pie tevis. Tikai Janka vēl nav apķēries.’’
Ignats izskrēja no morga un zvanīja savam konkurentam.
,,Jā?’’
,,Jāni, te Ignats... Bruts’’ vīrietis runāja caur sakostiem zobiem.
,,Ko tu gribi?’’
,,Vovčiks... morgā... viņš samainīja mūsu miroņus.’’
,,Ko?’’
,,Jā, brauc ātrāk šurp!’’
,,Jau braucu!’’

Visas autortiesības ir aizsargātas.
Darba tālāka publicēšana komerciālos nolūkos ir AIZLIEGTA!
Vajadzības gadījumā sazināties ar autori.