7.cēliens 

 

    Jaunlaulātie tikko bija pārmijuši gredzenus un parakstījuši papīrus, kad dzimtsarakstu nodaļā iedrāzās Ignats un Jānis. Abi sarkani, nosvīduši un noelsušies stāvēja durvīs un blenza uz saviem bērniem. Atpakaļceļa vairs nebija – viņi nokavēja. 

,,A kas? Viss jau?...’’ Ignats tomēr loloja pēdējo cerību.
,,Viss...’’ ceremonijas vadītāja izskatījās samulsusi.
,,Pfu! Velna milti! Pfu! Kas šodien par tādu dienu?... Bet likās, ka piektdiena kā piektdiena... ’’ Ignats iepļaukāja pāris reizes savu seju. ,,Lai mani sasper jods, lai apsprāgst mani parazīti! Pfu!’’ Viņš veltīja skumju skatienu meitai un nokāris galvu izgāja no iestādes.
,,Eh, puiks!’’ Jānis noelsa. ,,Ak, puiks! Pfu!’’ Vīrietis izgāja ārā un atrada kolēģi un savā ziņā arī ģimenes locekli sēžam uz pakāpieniem un smēķējam. Jānis piesēda un aizkūpināja savu cigareti. Kādu laiku valdīja pilnīgs klusums. Katrs no viņiem domāja par kaut ko savu, tomēr par kaut ko ļoti līdzīgu. Parkā, kas atradās pretī, dziedāja putniņi, čaloja bērni, svilināja un cepināja vasaras saule.
,,Vot... jā... Pfu!’’ Ignats gribēja runāt, taču nezināja, kā izkratīt sāpošo sirdi.
,,Saprotu...’’
,,Nu, Jāni, nu...’’
,,Piekrītu.’’
,,A varbūt...’’
,,Domā, ka kaut kas līdzētu?’’
,,A nēzinū...’’
,,Ja nu vienīgi...’’
,,Nekas nebija iespējams... Pfu! Zini, Jāni, kas ir pats riebīgākais?’’
,,Kas?’’
,,Ne es, ne tu, ne mūsu sievas pat netika uzaicinātas! Tu spēj to iedomāties?’’
,,Bet... pagaidi! Bet...’’ Ignats pārtrauca Jāni:
,,A mēs tā audzinājām, tā mīlējām, tā... Un še tev alga, vecais āpsi! Tāds notikums un mēs esam lieki.’’
,,Skumji...’’
,,Ne tas vien... Pfu!’’
,,Nu, pagaidi, bet kas gan traucē mums to nosvinēt? Priekšā brīvdienas, noorganizēsim. Abi varēs vēl arī baznīcā salaulāties, mēs abi pazīstam priesteri Jēkabu, viņš palīdzēs.’’
,,Jā? Domā?’’
,,Protams!’’
,,Jā, doma ir laba un priesteris Jēē... Velna milti!’’ Ignats uzlēca kājās.
,,Kas?’’
,,Bēres...’’
,,Kādas bē...? Bēres!’’
Abi vīrieši bija atpakaļ savos auto un joņoja uz Ludzu, kur abus sagaidīja noskaitušies, nervozi klienti, negatīvas replikas, vāvuļošana un pat draudi. Tomēr arī viss tas nespēja mazināt to sāpi un vilšanos, ko sniedza bērnu kāzas. Precīzāk tas, ka viņi netika ielūgti uz pasākumu. Biedēja arī nākotne, kura kādreiz likās tik neiespējama – viena kopēja ģimene, viens kopīgs bizness... Uztrauca vakars, kad bērni būs atgriezušies, kad sievas gaidīs no viņiem paskaidrojumus un vīrišķīgus lēmumus, kad par to būs ne tikai jādomā, bet arī jārunā, jāpiedalās. Jā – tas viss dāvāja vīriešiem neaprakstāmu emociju pušķi, bet galvenais, ka vakars tuvojās, to nevarēja izslēgt no dzīves...

 

Linda Marija Kundziša