Vakarā, pie viesību galda, kad bija sapulcējušies tikai tuvākie radi un draugi, kad Ignats un Jānis bija vareni iedzēruši par savu ģimeņu apvienošanos, abi vīrieši sēdēja cieši apskāvušies un gaudoja kā vilki:
,,Augā, aūga rūžeņa sōrkōnā dōrzā...’’
,,Es tev saku, Jōņ, bērni dzīvos pie manis. Pie mums i māja liela, i meita te pieradusi, i biznesu, lai mans znots turpina,’’ Ignats pēkšņi ieņurdējās.
,,Tēti, beidz! Gan jau mēs paši...’’ Elizabete centās iejaukties, bet viņu pārtrauca Jānis:
,,Nē, es tev saku, viņi dzīvos pie mums. Puika turpinās manu biznesu, manu dzimtu, manā mājā abi dzīvos, dzemdēs!’’
,,Tēti, izbeidz! Mēs ar Līzīti...’’ Tagad centās iejaukties arī Mārcis, bet veltīgi – viņu pārtrauca Ignats:
,,Klusē, suns! Vai mana meita tev nelaba, jo tā nav puikāns? Vai sievietes sāc diskriminēt, lops? Es tev savu Līzīti neatdošu!’’
,,Ignat!’’ iekliedzās Emma.
,,Tu, savtīgā cūka biji un paliksi! Tev dēla mana neredzēt!’’ Jānis pielēca kājās un ieķērās Ignatam apkaklē.
,,Jāni!’’ Tagad jau kliedza Silvija, viņai piebalsoja jaunlaulātie: ,,Tēti! Tēti!’’
,,Emma, kur mana bise? Lai man nocērt kājas, es šodien šito lopu nošaušu!’’ Ignats ieskrēja guļamistabā, bet ieroci neatrada.
,,Ignatiņ, stāvi! Ko tu dari!? Nomierinies!’’ Emma skrēja vīram pakaļ. Viņš, neatradis cerēto, paķēra no darbnīcas āmuru un grīļodamies skrēja pie sava ienaidnieka. Jānis metās bēgt, Ignats sekoja:
,,Lops, ??????, sisenis tāds!’’
,,Ej no manis nost, resnais! Kraties prom!’’
Ludzas māju logos iedegās gaisma – cilvēki nobijās no trokšņa. Arī kāds pusmūža pāris satrūkās nakts vidū no dzērušo vīriešu balsīm.
,,Kas tī taids nūteik, Pōvul?’’ *
,,Niko, Aņeit, niko. Guli toļōk! Tī Bruts ar Kaupru.’’ **
,,Tik vīņ? As jau dūmōju nalaima kaida...’’ ***

Beigas 

Linda Marija Kundziša

* Kas tur tāds notiek, Pōvul? Latgaliešu val.
** Nekas, Aņeit, nekas. Guli tālāk! Tur Bruts ar Kaupru. Latgaliešu val.
*** Tik vien? Es jau domāju nelaime kāda... Latgaliešu val.

Šeit komentāri ir liegti. Jaunus komentārus pievienot vairs nevar.