Kad Beatrise atgriezās mājās pēc tikšanās ar Ivaru, bija jau pāri pusnaktij. Viņa jutās ļoti nogurusi, tomēr aizmigt  nespēja. Domas juceklīgi šaudījās galvā, un viņa vēlējās kliegt. Vajadzēja piezvanīt detektīvam Lipnickim, bet nekur nevarēja atrast viņa atstāto vizītkarti.

    Viņa izskatīja visas iespējamās atvilknes, rokas somiņu, pagulti, pārbaudīja arī kabatas un atkritumu kasti, nekā! Varbūt tā arī labāk, Beatrise nosprieda. Jo mazāk viņa jauksies Karlas Sondores noslēpumu risināšanā, jo labāk! Lai Lipnickis pats tiek ar to visu galā! Viņai pietika savu problēmu.
    Nespēdama aizmigt, Beatrise nolēma uzvārīt piparmētru tēju. Kamēr ūdens vārījās, viņa atvēra virtuves logu. Atbalstījusies ar elkoņiem pret palodzi, aizsmēķēja cigareti. Sīks lietutiņš rasināja sejā. Iela bija tukša. Normāli cilvēki sen jau sapņo trešo sapni, viņa nodomāja. Vienīgi viņa vēl nespēja rast mieru. Tomēr nē! Viņa nebija vienīgā! Karlas virtuvē arī dega gaisma! Sirds sāka sisties tik ātri un skaļi, ka viņa pati dzirdēja savus sirdspukstus! Pārbijusies līdz nemaņai, Beatrise nolēma pārbaudīt, kas  tik vēlā nakts stundā ielauzies Karlas dzīvoklī? Pavisam klusi viņa izlavījās no sava mitekļa un piegāja pie kaimiņu dzīvokļa durvīm. Tās nebija līdz galam aizvērtas. Varēja dzirdēt, ka tur iekšā kāds rosās. It kā nervozi cilāja papīrus, kaut ko meta uz grīdas.. Beatrise nemanāmi pavēra durvis, lai redzētu, kas tur bija? Drošības labad viņa no virtuves bija paķērusi līdzi pannu, ja gadījumā nāktos aizstāvēties! Taču pastāvēja visai niecīga iespēja, ka cilvēks, ko viņa ieraudzīja Karlas dzīvoklī, varētu apdraudēt viņas dzīvību!
“ Detektīv, Lipnicki! Ko jūs šeit darāt?”  viņa iesaucās.
Detektīvs, manāmi iztrūcies, pagriezās ar seju pret Beatrisi un visai neapmierinātā balsī atcirta:
“ Kā Jūs to domājat – ko es šeit daru? Strādāju, cienītā!”
“ Nekādā ziņā negribēju jūs nobiedēt vai iejaukties jūsu darbā, taču, kad ieraudzīju degam gaismu kaimiņu dzīvoklī, nospriedu, ka varbūt Karla atgriezusies vai kāda nepiederoša persona iezagusies!” Beatrise skaidroja un noslēpa pannu aiz muguras.
“ Turiet vien redzamu savu pannu, cienītā!” Pamanījis viņas ieroci, detektīvs smīnēdams noteica. “ Ar tādām sievietēm kā jūs nekad neko nevar zināt un kur nu vēl justies drošs par to, ka tiešām nervu sabrukuma brīdī neiebelžat man pa galvu!”
“ Nu labi, ja jūs tā vēlaties. Tiesa gan nervu sabrukums man vēl nedraud.”  Beatrise atteica un nolika pannu uz grīdas. “ Starpcitu, šodien gribēju jums zvanīt..”  Viņa uzsāka sarunu. “ Atcerējos, jūs sacījāt, ka Roberto Cardini līķi it kā atradusi Karlas mājkalpotāja...”
“ Jā, tā bija.”  Detektīvs žāvādamies teica un turpināja pārcilāt papīrus.
“ Bet cik zinu, Karlai nekad nav bijusi mājkalpotāja!”
“ Ko jūs sakāt? Kas tad bija tā sieviete, kura paziņoja policijai par slepkavību, kā jums šķiet?”  Lipnicskis, saviebis seju aizdomīgā grimasē, jautāja.
“ Kā gan es to varētu zināt?”  Beatrise, pārsteigta par šādu jautājumu, ieplēta acis.
“Njā... kā gan jūs to varētu zināt?...”  Viņš, viltīgi glūnēdams, nomurmināja un, no grīdas pacēlis kādu saplēsta papīra gabalu, to uzmanīgi aplūkoja. “ Cienītā, piedodiet, kāds bija jūsu vārds?”
“ Beatrise.”
“ Tātad, Beatrise, vai jūs būtu tik laipna un uzvārītu man tēju? Esmu pārguris un gribas nedaudz atvilkt elpu.”
“ Bet pr... protams..”  Apjukusi par šādu dektektīva lūgumu, viņa teica un atgriezās savā dzīvoklī.
Tēja vēl nebija ielieta krūzē, kad detektīvs jau bija klāt. Izskatījās, ka Beatrises dzīvoklī viņš jutās kā savās mājās. Pat nejautājot, vai drīkst, pats ienāca virtuvē, apsēdās pie galda, no cigarešu paciņas, kas mētājās uz galda, izvilka cigareti un turpat arī aizsmēķējis, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, vēl apjautājās:
“ Varbūt jums būs arī kaut kas ēdams?” 
“ Atveriet ledusskapi un ņemiet visu, ko sirds kāro!”  Beatrise ironiski noteica.  “Lūdzu, lūdzu, nekautrējieties!”
“ Ko jūs? Tik bezkaunīgs es nemaz neesmu.”
“Jā, tā jau man likās.” Viņa pasmaidīja. “ Varu jums piedāvāt nedaudz apkaltušas siermaizītes. Nekā cita diemžēl nav.”
“Nevēlos, lai jūs pārprastu manu uzvedību. Parasti neesmu tik rupjš. Tikai, kad esmu izsalcis. Bet šodien vēl neko neesmu ēdis.” Detektīvs taisnojās.
“Lai jau tā būtu!” Beatrise teica un nolika Lipnickim priekšā šķīvi ar siermaizēm.
“Es pati nesaprotu, kāpēc sasmērēju tik daudz maizīšu!” Viņa iesmējās. “ Pat neatceros, pa kuru laiku to būtu darījusi. Bet jūs ēdiet, detektīv!”
“ Ja drīkstu jautāt, cik jums gadu?” Piebāzis pilnu muti ar ēdienu, Lipnickis pēkšņi jautāja. Beatrise īsti neaptvēra, kāds gan viņas vecumam būtu sakars ar Cardini slepkavību, tomēr atbildēja.
“Trīsdesmit divi.”
“Esat precējusies? Bērni ir?”
“ Nē. Nekā tāda nav. Nekad nav bijis.”
“ Ha! Tātad vecmeita!” Lipnickis gandrīz aizrijās. Viņš šķita gluži vai laimīgs.
“Cilvēku pazemošana Jums tiešām sagādā visīstāko baudu, ja!?” Beatrises balss pauda pamatotas dusmas. “Mana privātā dzīve ir tikai mana darīšana, un tas, kā un ar ko izvēlos dzīvot, arī ir tikai un vienīgi mana darīšana! Tas, ka nekad neesmu bijusi precējusies, vēl nenozīmē, ka nekad nevienu neesmu mīlējusi, detektīva kungs!”
“Negribēju Jūs aizvainot. Par to, ka esat viena, nopriecājos tāpēc, ka Jūs man patīkat. Tas arī viss.” Pēkšņi ciniskais un nesatricināmais detektīvs Lipnicksis jutās kā nopērts skolnieks.
“Varbūt labāk parunāsim par Karlas Sondores lietu?” Beatrise, negribēdama vairs iedziļināties privātās dzīves jautājumos, mainīja tēmu. “Vai ir jau kas vairāk noskaidrojies?”
“Es gan Jums to tā nemaz nevarētu stāstīt.” Detektīvs izlikās pretojamies. “Tomēr nezinu kāpēc, man ir sajūta, ka varu Jums uzticēties.”
“Karla avīžrakstā tika nodēvēta par prostitūtu. Bet es zinu, ka viņa nav prostitūta.”
“Kā Jūs to varat zināt, ja nopratināšanas brīdī apgalvojāt, ka nemaz tik labi viņu nepazīstat? Sondore ir pazudusi bez pēdām. Neviens neko par viņu nezina. Nav ne jausmas, kurš no preses pintiķiem izsecinājis, ka viņa bijusi vieglas uzvedības sieviete! Bet tādi jau tie žurnālisti ir, - fantasti! Dažkārt uzvedas kā visīstākie kretīni! Un kāpēc Cardini bija Latvijā, arī tas nav skaidrs. It kā bijis atvaļinājumā. Radinieku nav. Izrādās, mūsu cienītais līķis uzaudzis bērnu namā. Bet Itālijas ārlietu ministrijas darbinieki neko par viņa atvaļinājuma gaitām un mērķiem nezina. Un, ja kāds kaut ko zina, tad visdrīzāk nesaka.”
“Tas viss ir ļoti mīklaini.” Beatrise nopūtās. “Es pat  savā fantāzijā iedomājos, ka sievete, kas uzdevās par Karlas mājkalpotāju, iespējams bijusi pati Karla. Bet laikam esmu pārāk daudz lasījusi kriminālromānus. Tomēr vai Jūs pats šo mājkalpotāju redzējāt un nopratinājāt?”
“Nē. Viņa vienkārši piezvanīja, paziņoja adresi, kur notikusi slepkavība un ka atradusi līķi, un ka ir mājkalpotāja. Viss. Kad atbraucām uz notikuma vietu, viņas te vairs nebija. Bet durvis bija atvērtas... Un līķis, protams, uz grīdas.” Detektīvs kļuva domīgs. “Ziniet, varbūt jums taisnība.. varbūt tā tiešām bija pati Karla Sondore...”

    Uz brīdi iestājās dziļš klusums.  Gan Beatrise, gan detektīvs iegrima lielās pārdomās. Paši to nemaz nemanīdami, viņi sinhroni te malkoja tēju, te ievilka dūmu. Pulkstens jau bija divi naktī.

Visas autortiesības ir aizsargātas.
Darba tālāka publicēšana komerciālos nolūkos ir AIZLIEGTA!
Vajadzības gadījumā sazināties ar autori.  

Bilde ©Lachi