Nākamās dienas rītā Beatrise tikai ar lielām grūtībām spēja atvērt acis. Gandrīz visa nakts bija aizvadīta sarunājoties ar Lipnicki. Beigu beigās, kad miegs pieveica jebkuru vēlmi turpināt diskusijas un viņi nosprieda, ka pienācis laiks doties pie miera, Beatrise detektīvam atļāva dažas stundas atlaisties uz dīvāna turpat, darbistabā, jo viņš teicās vairs nespējam aizkļūt līdz saviem apartamentiem. Kad viņa pamodās, detektīvs jau bija prom.
„Mana dzīve ir bezgalīgs haoss..." Pamazām nākdama pie samaņas, sāpošu galvu viņa domāja. „Drīz sāksies menopauze, bet tā arī nekas nebūs nokārtots. Ne vīrieša, ne bērnu, ne ģimenes... ne savas mājas... Lipnickim taisnība! Esmu vecmeita! Nožēlojama, nevienam nevajadzīga vecmeita. Un, lai sevi kaut kā izklaidētu, to vien daru, kā rakstu idiotisku sēnalu literatūru absolūtā pārliecībā, ka tā ir patiesi ģeniāla! Esmu pilnīgi bezjēdzīgs radījums." Tā secinājusi, viņa izkāpa no gultas.
Grūtsirdība par nenokomplektēto dzīvi, kas todien viņu bija piemeklējusi, un postoša paškritika nomāca jebkādu vēlēšanos strādāt. Pat pienākuma apziņa, kas vienmēr iedarbojās uz sirdsapziņu kā efektīvs dzinulis, apslāpa. Dzīve šķita kā bezdibenis, kas ar katru nodzīvoto dienu vērās aizvien plašāks, spiezdams viņu balansēt kā virves dejotājam uz virves un vērojot, vai viņa izturēs vai galu galā kritīs?...
Literārā konkursa darbs, kam bija veltīts tik daudz sviedru un enerģijas, arī pēkšņi šķita pilnīgas muļķības. Un bija pavisam skaidrs, - šī diena katrā ziņā nebija aususi tādēļ, lai Beatrise dirnētu pie datora un mežģītu smadzenes, mēģinot izdomāt sižeta risinājumu sacerējumam, kam viņa pati nemaz neticēja un vairs arī nesaprata, kāpēc Ivars šo nastu viņai vispār bija uzgrūdis? Viņa pat sāka apšaubīt savas rakstnieces spējas un talantu, par kuru viņš vienmēr tik ļoti jūsmoja, dēvēdams Beatrisi par pēdējās piecdesmitgades spožāko atklājumu Latvijas literātu pulkā. Ivars dažkārt bija nepeļams draugs, tomēr slikts melis.
Pārlaidusi skatienu mantībai, kas juku jukām gūla ikkatrā guļamistabas kaktā, Beatrise saprata, ka varbūt beidzot būtu pienācis laiks to visu nokopt. Negribīgi izrāpusies no gultas un vēlreiz pārslidinājusi īgnu skatienu guļamtelpai, viņa racionāli nosprieda, ka pirms lielās kārtības ieviešanas visprātīgāk tomēr būtu vispirms ieturēt brokastis, lai gan ēst tā īsti nemaz negribējās.
Virtuvē uz galda kā liecinieks iepriekšējās nakts notikumiem stāvēja pelnu trauks. Pilns līdz malām ar truliem izsmēķiem. Divas tējas krūzes. Dažas apkaltušas siermaizes. Un... Lipnicka šķiltavas. Dīvaini, bet viņa pat nezināja viņa vārdu. Bija vienkārši detektīvs. Izmeklētājs Lipnickis. Un viss. Absolūti neizteiksmīgs vīrietis. Vismaz ārēji! Droši vien ikdienišķā situācijā, citos apstākļos, kaut kur uz ielas, viņa paietu viņam garām, pat nepaskatītos. Viņš pilnīgi nekādā veidā nešķistu nedz pievilcīgs, nedz interesants. Tomēr tagad... Jā.. Tagad? Kaut kas pievilcīgs un interesants viņā tomēr bija. Vismaz garlaicīgs viņš nebija pilnīgi noteikti! Laikam vēl ne reizi savā apzinīgajā mūžā Beatrise ne ar vienu vīrieti nebija pavadījusi visu nakti vienkārši sarunājoties. Varbūt tieši tāpēc viņu pārņēma melanholija. Par to, ka nebija neviena, ar ko naktīs kaut vai sarunāties... Un justies labi, ka ir tāds cilvēks. Ar ko vienkārši būt. Pašai. Bez izlikšanās un grima.
Ivars, protams, bija. Bet tas nebija tā. Pa īstam. Ar viņu varēja izrunāties. Izstāstīt savas sāpes. Savas domas. Idejas. Viņš saprata. Palīdzēja, kad vajadzēja. Viņam varēja pat izraudāties uz pleca. Tomēr... viņš nebija tas, kurā varētu rast dziļāku piepildījumu. Kaut arī viņš nekad neslēpa savas simpātijas pret Beatrisi un vienmēr teica, - ja tu gribi, esmu gatavs jebkurā laikā!... Viņa negribēja. Un juta, ka nevajag. Pats par sevi saprotams, arī Lipnickis nebija un nevarēja būt viņas glābiņš no vientulības! Nekādā ziņā, pat ne ar niecīgāko smadzeņu šūnu kopu, Beatrise tā nebija iedomājusies! Un kāpēc gan lai viņa vispār kaut ko tādu iedomātos? Tik nesaprātīga viņa nebija. Turklāt jau sen bija izaugusi no vecuma, kad ļāvās romantiskām fantāzijām par katru vīrieti, kurš dažādu apstākļu sakritības pēc bija nonācis viņas ceļā. Viņa kaut kā bija iemācījusies šāda rakstura emocijas un sajūtas racionalizēt un filtrēt. Neko vairs negaidīt. Lai nebūtu atkal jāviļas un jājūtas kā muļķei. Ja kāds reiz ir nedomājot ielēcis ugunī, otrreiz apzināti to vairs nedarīs.
Protams, arī par sapņu princi baltā zirgā viņa nesapņoja. Patiesībā viņa vispār vairs neticēja, ka kādreiz vēl sastaps vīrieti, kas būs radīts tieši viņai. Un kurš viņu pieņems tieši tādu, kāda viņa ir. Necenšoties pāraudzināt vai pakļaut. Tāpēc, lai sevi lieki nesāpinātu, viņa bija pamazām nomērdējusi ilgas pēc šāda cilvēka. Tikai dažreiz, tādās dienās kā šī, kad virtuvē uz galda stāvēja divas krūzītes un kad domās vēl liegi plīvoja nesen piedzīvotas patīkamas sajūtas... sirdī iztālēm atkal smeldza...
„Drīz pāries." Viņa nodomāja un ņēmās slaucīt uz galda sabirušos cigarešu pelnus un maizes drupačas.
„Varbūt jāatmet smēķēšana..." Skatoties uz naktī nokūpināto cigarešu daudzumu, Beatrise nošausminājās. „Ja nedarīšu to tagad, tad pēc desmit gadiem būšu kā žāvēta plūme ar izkvēpinātām plaušām." Apņēmusies ievērot zināmu rakstura stingrību attiecībā uz nikotīna patēriņa ierobežošanu nākotnē, viņa, vēl tomēr nespēdama neko ieēst, atgriezās guļamistabā, lai tur ieviestu kādu acij redzamu kārtību.
Telpā bija bezgaiss. Vajadzēja ielaist svaigu gaisu. Bet, verot vaļā balkona durvis, Beatrise pamanīja, ka tās atduras pret kādu grāmatu, kas, tāpat kā visas pārējās lietas, tobrīd pavirši mētājās uz grīdas. Viņa to pacēla un gribēja nolikt plauktā, taču, aplūkojusi tuvāk, secināja, ka nekad agrāk savā mājvietā tādu nav nedz ienesusi, nedz manījusi. Nobružāti, tumši brūni ādas vāki bez jebkāda nosaukuma, kā pienāktos kārtīgam literāra vai jebkura cita veida sacerējuma noformējumam, raisīja interesi noskaidrot, kas aiz tiem tiek slēpts? To atvērusi un pāršķirstījusi, viņa atklāja, ka tā ir smalkā, glītā rokrakstā, itāliešu valodā pierakstīta dienasgrāmata. Vāka iekšpusē viņa ieraudzīja ierakstītu sievietes vārdu - Amelia Cardini.
Apjukusi un nezinādama, ko īsti iesākt ar šādu atradumu, Beatrise to sāka lasīt. Itāliešu valodu viņa pirms vairākiem gadiem bija apguvusi Universitātē, tāpēc varēja saprast katru dienasgrāmatā rakstīto vārdu. Tomēr neizpratne par to, kā tā varēja nonākt viņas dzīvoklī, Beatrisi nepatīkami mulsināja.
Darba tālāka publicēšana komerciālos nolūkos ir AIZLIEGTA!
Vajadzības gadījumā sazināties ar autori.
Bilde ©lachi
