Dziesma cauri gadsimtiem latvietim ir bijusi vitāli svarīga. Tajā ir smelts spēks un mierinājums; dziesma ir bijis veids, kā izteikt priekus, bēdas, sāpes, dzīves redzējumu, vērtējumu... Dziesma mūsu senčus ir pavadījusi gan darbā, gan atpūtā. Un šodien latviešu tauta var lepoties ar milzīgu tautas dziesmu mantojumu, kas būtībā ir mūsu nācijas kultūras pamatakmens, pret kuru nedrīkst izturēties bezatbildīgi.
Reiz no vācu kultūras aizgūtā dziedāšanas svētku tradīcija latviešu tautā tik ļoti iesakņojusies, ka šodien Latvija bez dziesmu un deju svētkiem vairs nemaz nav iedomājama. Un kaut arī, gadiem ejot, mainās dziesmu repertuārs, dziesmu aranžējums, nāk jauni dalībnieki, diriģenti, vadītāji.. apziņa, ka reizi piecos gados šāda kopā sanākšana, vienošanās dziesmā un dejā ir vajadzīga, paliek. Pat tad, ja nav iespējas nopirkt biļeti uz kādu no koncertiem un nav iespējams klātienē vērot šo grandiozo notikumu, katram latvietim ir būtiski apzināties, ka kaut kas tāds notiek. Un tieši Latvijā!
„Dzied jau daudzas tautas un daudz, bet šī iedibinātā tradīcija - dziedāt visiem kopā vienlaikus un vienā vietā – gadsimtu laikā ir ieaugusi latvieša apziņā kā rupjmaize un biezpiens. Tā rezultātā vismaz reizi piecos gados latvietis jūt, ka viņam ir jāēd šis ēdiens, lai nacionāli garīgās asinsanalīzes būtu normā.Un tas ir vajadzīgs visiem, neatkarīgi no tā, kurā skatuves pusē tu atrodies.” (Ilona Strupka, latviete Briselē)
Bildēs par dzīvi.
Bilde ©Dziesmusvētki 2008
