Pēdējā laikā bieži nākas aizdomāties par to, kāpēc cilvēks baidās būt tāds, kāds viņš patiesībā ir � cilvēcisks...? Kāpēc labāk ir kaut ko pietēlot, kaut ko noklusēt, kaut ko nedaudz nepateikt līdz galam, izlikties, ka nekas nenotiek, ka tas neattiecas uz mums?
Bet kādēļ tas tā ir? Kāpēc cilvēks sāk uz kaut ko reaģēt un rīkoties tikai tad, ja to dara arī pārējie vai vismaz kāds no pārējiem? Vai tiešām bara instinkts ir tik ļoti spēcīgs, ka mēs aizmirstam paši par savu cilvēcību?
Piemēram, kādā vakarā Merķeļa ielā, pie Vernisāžas autobusu, trolejbusu pieturā stāv daudz cilvēku. Piebrauc autobuss. No tā izveļas vēl bariņš cilvēku. Kāds vecs vīrs, kurš arī izkāpj no tā paša autobusa, nejauši aizķeras. Nokrīt uz asfalta uz muguras un pret cieto klājumu sasit galvu. Kādu laiku viņš tur guļ. Nekustīgs. Domājams, ka viņam sāp. Ļoti sāp galva. Bet cilvēki apkārt stāv. Kā neredzīgi. Kā akli un nejūtīgi. Kā zaudējuši savu pēdējo kripatiņu līdzcietības un cilvēciskuma. Un paiet arī garām. Noskatās, protams! Padomā, varbūt šis vīrs ir bomzis? Varbūt tik ļoti pārdzēris jēgu, ka vairs nespēj turēties kājās?! Sasodīts! Bet neviens.. Neviens pat neiedomājas viņam palīdzēt uzslieties kājās. Neviens pat neiedomājas, ka viņam varbūt vajadzētu izsaukt ātro palīdzību...? Aptuveni piecas minūtes atradies uz asfalta vispirms guļus, tad sēdus, viņš pats saviem spēkiem ceļas augšup. Un arī tad neatrodas neviena paša dvēselīte, kura viņam piesteigtos klāt un palīdzētu. Viņa acīs ir lasāmas sāpes. Taču ne tik ļoti par to, ka sāpētu galva. Tas jau vēl ir paciešams! Drīzāk par to, ka visa sabiedrība ir kļuvusi tik pavirša, vienaldzīga un akla.
Vīrs pieceļas. Un lēnām klunkurē prom.
Taču uz asfalta, kur bija atsitusies viņa galva, paliek asinis.
Bet cilvēki stāv kā stāvējuši. Pirms tam. Pēc tam. Un tā droši vien varētu stāvēt vēl ilgi. Jo tā ir ērtāk. Mazāk jānopūlas. Labāk ir izlikties neredzam.
Tikai uz kurieni tas var mūs novest?...
Un šeit vietā (kāds var arī domāt, ka nevietā) ir Roberta Mūka rīmes!
Varētu domāt � šodien līst...
It kā neviens to neredzētu.
Bet, ai, brāļi, tā vēl nekad nav lijis.
Karstas lāses tek no pasaules purna,
Uguns šautras no mākoņu gurniem.
Šķeļ tumsu, it kā radot jaunu pasauli
Pēdējo reizi, ar pēdējo duku.
Vai tad tur augšā kāds taisās mirt?
Nē, Viņš tikai domā, ka te apakšā
Viss, itin viss neciešami smird.
Ai, brāļi, cilvēki, šais Noasa plūdos
Mēs noslīksim paši savos sūdos!
© Esmeralda
esmeralda@lachi.id.lv
Bilde ©lachi
