Kāds kolēģis man nesen teica: “Gerij, ja tikai Tu zinātu, kas patiesībā esi, Tev nebūtu jācīnās ar problēmām, kuras Tevi nomoka tagad.” Iedrošinos teikt, ka to varētu attiecināt vismaz uz 98% kristiešu. No mums, kuri ietilpst šajos 98% piekritīs, ka lielāko daļu problēmu, sevišķi savstarpējās attiecībās, rada mūsu izkropļotie priekšstati un nepareizie pieņēmumi par sevi. Tā vietā, lai attiecības veidotu caur mūsu patieso ES, mēs spēlējam muļķīgas paslēpes. Mēs neatklājam savu patieso būtību, jo baidāmies no iespējamā atraidījuma vai nosodījuma.

Pie tam, šīs spēles spēlējam ne tikai ar brāļiem un māsām Kristū, bet arī ar Dievu, mūsu Radītāju. Reizēm gadās, ka cilvēki nogurst no mūsu spēlēm un atstāj mūs vienus. Spēlējot šīs spēles ar Dievu mēs sirds dziļumos gaidām, ka arī Viņam tas apniks un Viņš aizies.

Daži no mums visu mūžu spēlē spēles. Ģimene un sabiedrība, kurā dzīvojam, izstrādā izturēšanās pamatnoteikumus, tādas kā lomas, un mēs to novedam līdz pilnībai ilgstoši un bieži vingrinoties. Pārliekā iejušanās loma notrulina izšķiršanas spējas un mēs spēli pieņemam par realitāti. Mēs šo spēli saucam par dzīvi. Patiesībā tās nosaukums ir Kauns.

Kauns ir jēdziens, ar kuru apzīmējam nosodījumu, kurš laiku pa laikam pilnīgi pārņem mūsu apziņu. Tam varbūt arī fiziskas izpausmes, piemēram, sasprindzinājums krūšu rajonā, sāpes vēderā. Kad mūs pārņem kauns, mēs jūtamies nemīlēti, atstumti, slikti. Kaunu izjūtam par to, kādi mēs esam,  jo jūtamies ļoti nevērtīgi. Jāsaprot, ka kauns ir kaut kas cits nekā veselīga vainas apziņa. Veselīgu vainas apziņu izjūtam gadījumā, ja esam rīkojušies nepareizi, mēs apmulstam, apzinoties savu cilvēcisko ierobežotību. Vainas apziņa ir par to, ko darām, bet kaunu jūtam par to, kas mēs esam.

Kauns mums liek sevi ienīst. Ja kauna jūtas saistītas ar mūsu dziļāko identitāti, ar mūsu dzimumu vai etnisko piederību, mēs varam sākt izjust pret sevi tādu pretīgumu un naidu, no kura mūs izraut nespēj nekāds daudzums mīlestības un mūsu vērtības apliecinājumu.

Mūsu iekšējais dialogs kļūst par nemitīgu katra mūsu vārda, katras rīcības izvērtēšanu, salīdzināšanu ar atzīmi uz “labs – slikts” skalas. Ja mēs sevi tik ļoti nīstam par iedomātajiem trūkumiem, mūsu sirdī sāk iesakņoties skaudība un greizsirdība. Mūsu pozīcija attiecībā pret sevi un  citiem ir tiesāšana, un vairāk par visu mūsu dzīvē izpaužas žēlastības pret sevi un citiem deficīts.

Kauns liek apslēpt mūsu patieso būtību. Mēs sevi redzam kā vienu vienīgu defektu, līdz ar to jūtam spiedīgu vajadzību šos trūkumus apslēpt aiz “labā zēna” vai “labās meitenes” maskas. Lai uzturētu mūsu neīsto ES, mūsu masku, tērējam visai daudz iekšējā spēka. Mums nākas nemitīgi izpatikt citiem, alga par to ir apbrīna, līdzcietība un iedrošinošā sajūta, ka mēs patīkam. Šī maskēšanās dūmu aizsega mīnuss ir tas, ka tieši tad, kad mums visvairāk vajadzīgs atbalsts un palīdzība, mēs to nevaram saņemt. Un mēs paliekam vieni ar savām skumjām, dusmām un nespēku. Mēs vadāmies no nepareizās pārliecības, ka mūsu patiesais ES citos var izraisīt tikai noraidījumu. Tā mēs pašizolējamies, vairoties pieskarties jomām, kas var izraisīt sāpes. Tāda rīcība atgādina cilvēku, kurš, baidoties no dziedināšanas sāpēm, ļauj audzējam pārņemt visu organismu. Neārstēts kauns mūs var nogalināt.

Kauns izkropļo mūsu priekšstatu par to, kā citi, un it īpaši Dievs, skatās uz mums. Reiz mēs bijām lūgšanā kopā ar Endiju Komiski, es biju beidzis viņam izsūdzēt savu grēku. Mēs kopā lūdzām, viņš izteica piedošanas vārdus, paskatījās uz mani, vai varam iet tālāk, bet es nespēju. Drebošā balsī atzinos, ka domāju, ka viņš mani tagad neieredz, jo bija uzzinājis manu grēku. Neskatoties uz viņa apgalvojumiem, ka tā nav, man bija grūti noticēt, ka viņš mani mīl un ciena. Iepriekš sevī biju izveidojis paradumu sevi nežēlīgi tiesāt un nīst par katru pārkāpumu. Tas bija gandrīz iznīcinājis manu spēju saņemt piedošanu. Attiecībās biju radis aizstāvēties, piesargāties, pārbaudīt visu, kas nāk no citiem, neuzticēties viņu sirsnībai, visu laiku paturot prātā savus trūkumus. Līdz ar to bija sagrauta manas spējas veidot jēgpilnas attiecības ar cilvēkiem un, kas vēl svarīgāk, ar Dievu.

 Kauns mūsu dzīvēs izpaužas dažādos veidos, bet sekas tam ir vienādas visos gadījumos. Mēs uzceļam mūrus, ar kuriem izolējamies paši no sevis, no citiem cilvēkiem un, kas ir pats svarīgākais – no Dieva Tēva. Vadoties pēc saviem izkropļotajiem priekšstatiem, mēs aizklīstam svešās teritorijās tur meklējot brīnumlīdzekli savas slimās dvēseles dziedināšanai. Vai nu mēs esam iekrituši kādu vielu atkarībās, attiecību atkarībās, iztēles un domu atkarībās vai emocionālajās atkarībās, mēs tajās meklējam pazaudētās mozaīkas daļas, velti cerot, ka tur atradīsim to, kas pieliks punktu nebeidzamajiem satrauktajiem iekšējiem monologiem. Nosodījums, sevis žēlošana, vainošana un naids pret sevi nemitīgi bombardē visus mūsu jutekļus. Mēs pagurstam, atkaujoties no nemitīgajiem uzbrukumiem un meklējam atvieglojumu, ņemot pretī jebko, kas nomāc aizvien pieaugošās sāpes. Mēs esam ierauti nebeidzamā ciklā, zudējam spēju cerēt, mīlēt un pat just.

Izkļūšana no kauna, tāpat kā jebkurš ceļš mājup, sākas ar novēršanos no tā, ko Liāna Peina sauc par “sevis apzināšanās elli”, un pievēršanos Debesu Tēvam, no kura rokām esam aizmaldījušies tik tālu projām. Kā pazudušajam dēlam mums jāpagriež muguras saviem klejojumiem un jārod miers lūkojoties Viņa sejā, Tēva balsī un Tēva glāstā. ”Cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā”. Salīdzinājumā ar pārpilnību kāda ir pie Tēva, mēs vienmēr izjutīsim savu nabadzību, kailumu un nožēlojamo stāvokli. Ja mēs turpinām dzīvot perfekcionismā, izpatikšanā cilvēkiem un savu darbu taisnībā, mēs nometam zemē visu, kas ir patiesi labs, atjaunots, izpirkts un svēts un metam to priekšā cūkām.

Atteikšanās no visa īslaicīgā mierinājuma, kas gala rezultātā izkaltē un novārdzina mūsu dvēseli ir pirmais solis, kas ved ārā no kauna.

Bet ar to vēl iziešana nebeidzas. Vispirms mēs apzināmies situāciju, bet bez tam sekojošiem pareiziem lēmumiem un izvēlēm mēs joprojām paliekam cūku aizgaldā. Lūkas 15:20 lasām, ka “viņš cēlās un gāja pie sava tēva”. Aiziešana no pierastajiem, izkropļotajiem attiecību modeļiem ir grūts process. Mēs lēnām, soli pa solim, aizejam no izlikšanās, atsakāmies no naida pret sevi, sniedzam piedošanu saviem pāridarītājiem un atkal un atkal saņemam piedošanu par savām grēcīgajām dusmu un rūgtuma izraisītajām reakcijām un ieejam dzīvībā.

“Bet viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī.” Un Tēvs, kura ceļi mums nav izprotami, Tēvs, kurš ilgi gaidījis, kad mēs atgriezīsimies, mūs apvelta ar savu nebeidzamo žēlastību. Viņš mūs ietērpj Savas taisnības drēbēs, velk pirkstā gredzenu, kas mums piešķir Dieva bērnu autoritāti un kājās velk šim goda pilnajam stāvoklim atbilstošas kurpes. Tas ir nevis kompensācija par pārciesto, bet mūsu identitātes Viņā apliecinājums. Tuvojoties Viņam, vārdi  “mans dēls, mana meita… Tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī Tavs” (Lūkas 15:31), nomazgā mūsu dvēseli no kauna atstātajiem traipiem.

Reiz lūgšanā es lūdzu, lai Kungs man atklāj, kas es esmu. Manu priekšstatu par sevi bija izkropļojis kauns un atstumtība. Manu tuvāko cilvēku acīs bieži lasīju noraidījumu, man bija grūti uzdrīkstēties skatīties cilvēkiem acīs. Savā bezgalīgajā žēlastībā Tēvs man teica šos vārdus, kuros es dalīšos arī ar jums:

“Un es griezīšos pie jums, un darīšu jūs auglīgus, un jūs vairošu, un ar jums nodibināšu savu derību. Un jūs ēdīsit no veca padoma, un kad nāks jaunā raža, tikai tad jūs iepriekšējā gada ražu liksit pie malas. Un Es uzcelšu Savu mājokli jūsu vidū, un mana dvēsele jūs neniecinās. Un Es staigāšu jūsu vidū un būšu jums par Dievu, un jūs būsit Man par tautu. Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai jums tur tālāk nebūtu jābūt par kalpiem, un Es esmu salauzis jūsu jūga kokus un esmu licis jums staigāt ar paceltu galvu.” (III Mozus 26:9-13)

© Gerijs Haijaši