Mēnesnīcā klusi, klusi
Gāja viņš pa ielas pusi
Kreiso rāms uz savām mājām.
Nosalis un smagām kājām.
Rokā tukši smaga soma,
Galvā reibums, jautra oma,
Iešāvās tam prātā doma-
Savu sievu nogalēt
Šajā nedēļs nogalē.
Gāja viņš pa ielas pusi
Kreiso rāms uz savām mājām.
Nosalis un smagām kājām.
Rokā tukši smaga soma,
Galvā reibums, jautra oma,
Iešāvās tam prātā doma-
Savu sievu nogalēt
Šajā nedēļs nogalē.
Sāka kalt tas plānus dižus-
Nokrāsos viņš matus rižus.
Viņa sievai slima sirds,
Gan no triekas viņa mirs!
Sieva beigta, vārti vaļā!
Sāksies pašam dzīve zaļa!
Katru dienu dzers un rīs,
Kamēr bikses pārplīsīs.
Nebūs šucmaņa, kas gana,
Ciemos atnāks kaimiņš Vaņa,
Abi griestos spļaus un pīpēs,
Nežēlīgas rīmes rīmēs,
Izķemmēs tie humpalbodes,
Cik vien ir uz zemeslodes.
Saģērbsies kā dendiji,
Pārgulēs ar Vendiju.
Laimīgs būs pa visu mūžu,
Iemantos sev lielu dūšu
Jūra smelsies tik līdz ceļiem,
Uzsāks biznesu ar teļiem,
Nopirks fermu, nauda nāks,
Visi viņu cienīt sāks.
Nopirks mašīnu un rullēs,
Zili zaļi lillā tālēs.
Apceļodams pasauli,
Sameklēs sev skaistuli,
Apprecēsies, laimīgs būs,
Visu veidu baudas gūs.
Mūžam nerims viņa slava,
Glaimu vārdi birs kā lava.
Stāvēs viņš uz pjedestāla
Veidota no smalka māla.
Viņa dzīve plauks un zels,
Tauta pieminekli cels,
Bet, kad pienāks liktens stunda,
Apciemos to māsa Gunda,
Pirms vēl acis mūžam migs,
Māsas raitie vārdi tiks:
„Maizi pelnījis ar teļiem,
Tagad dosies tu pie veļiem,
Diezin ko tie galdā liks,
Varbūt staigāsi tur pliks.
Naudu, mantu – visu liegs,
Izkāmēsi plāns kā diegs,
Ko tev deva šāda dzīve?
Sieva beigta, pašam brīve?
Tava dzīve galā gan
Klau-jau debess zvani skan,
Steigšos nu uz savām mājām,
Tev jau acis kļūst par vājām.
Bailes man no tava skata,
Zobi klab un drebuls krata.
Paliec sveiks, tu brāli mans,
Trekno teļu dižais gans!”
Piever acis viņš un domā-
Neies mirt tak sliktā omā!
Skatās – stāv uz galda vāze,
Un tai blakus – kristālglāze,
Pieceļas no gultas dikts,
„Šitais šņabis nebūs slikts!”
Nodomā pie sevis tas,
Gultā līst vairs netīkas.
Tiklīdz glāze lūpām likta,
Nodārd balss, tik varen pikta,
Ka šim dzira rīklē sprūst,
Nevar vairs ne elst, ne pūst.
Saļimst ceļi, sirds jau stājas,
Aicina to mūža mājas.
Skatam tumsa priekšā krīt,
Tikai balss vēl sauc – „jau rīts!”
Pēkšņi kuprim uzkrīt runga,
Pirmais pliķis no tā Kunga?
Paver acis viņš un smaida-
Beigtā sieva stāv un gaida.
Vai tad lietas tādā vīzē
Nemainās pat Paradīzē?
Viņa lūpās izzūd smīns,
Miris ir ne viņš, bet splīns!
Nu ir visi prieki vējā,
Tas jau lasāms sievas sejā.
Atkal sāksies dzīve skarba,
Sieva trieks pie smaga darba.
Tāds ir liktens, ko lai dara?
Ne jau mums, bet tam ir vara!
Esmeralda
Bilde ©BpDz
Bilde ©BpDz
