7.daļa
Nākošajā rītā pēc bāzes nometnes atklāšanas visnotaļ darba atmosfērā ceļamies īsi pēc četriem. Šodien 20. septembris un Imanta Z. dzimšanas diena. Svinības visai steigtas: viss aprobežojas ar Lai dzīvo sveiks! Saīsinātu versiju, Nepālas armijas līko Gurku nazi un pavāru kulinārijas brīnumu – milzīgu, uz prīmusa ceptu kēksu.
Šorīt piesalis, un sākumā iešana sokas tīri labi. Vispirms jāpaceļas tieši augšup, lai tiktu virs klinšu raga. Šur tur no sniega rēgojas krāsainu virvju gali. Pēc pēdējām lavīnām neviens nav papūlējies tās atbrīvot. Esam kalna ziemeļu pusē, tāpēc šajā, pašā apakšējā kāpiena stūrī saule pa īstam nekad nespīd, auksts. Konusa augšdaļa stipri stāvs, nākas iet dzelkšņos un zigzagiem. Pa klinti un zemāk pa konusu sīkām straumītēm lejup tek sniega strautiņi. Tie neļauj aizmirst, ka kādu kilometru virs galvām karājas ledus un sniega masa ar ceļazīmi nobrauciens lejup. Konusa augšdaļā ar pudeļu ledus posmu sākas dažāda stāvuma traverss.
Šorīt somas pasmagas, tāpēc ejam bez steigas. Lienot ārā no kārtējās bedres, saņemu sejā visu rīta saules spožumu. Ir iemesls piesēsts, lai uzliktu brilles. Dzestrais rīta gaiss vibrē jaunas, brīnišķīgas dienas gaidās. Pavisam drīz saule no spirdzinoša rīta vēstneša pārvērtīsies nežēlīgā tirānā. Sviedri straumītēm tecēs pa seju un muguru. Kustēties nebūs vieglāk kā izkausēta svina jūrā, par ko uz dažām stundām visuvarenais spīdeklis pārvērtīs balto, ledaino un vienaldzīgo sniega tuksnesi.
Ieeja cirkā pāri gaužām nestabilam sniega tiltiņam dziļas bedres dibenā. Zem tilta kāra zilgana ledus mute. Aiz tās lēzens sniega lauks ved augšējā ledus krituma virzienā. Abi mani priekšgājēji jau lēnām tuvojas pirmajai nometnei. Pārvietoties kļūst arvien grūtāk. Blakus jau iestaigātajai takai kaimiņ ekspedīciju mantu kaudzes. Teltis viņi te vairs neceļ, kopš pirmās saārdija lavīnas trieciena vilnis no labās puses nogāzēm. Mēs savējo esam uzcēluši nedaudz atstatu aiz sniega pumpas, kurai būtu jāsargā no visādām nejaušībām.
Augšā bez īpašas kavēšanās iekārtojamies teltī un vārām tēju, vēlāk pusdienas. Daļa saules smaguma tek gar telts sienām, bet pietiekoši daudz izspiežas arī cauri tām. Mūsu puskailie, dažubrīd ķiverēs sēdošie stāvi droši vien izsauktu drūmas pārdomas kādā abstraktā novērotāja nomalas. Ar nepacietību gaidām pēcpusdienu, kas tieši tāpēc arī nesteidzas.
Pēc trijiem karstums un radiācija tomēr samazinās, un pakāpeniski atgriežas gribēšana un varēšana darboties. Šodien vēl jāsaved kārtībā virves pāri sniega konusiem. Pēcpusdienas vēsumā ar to tiekam galā diezgan vienkārši. Kaut arī paši virves gandrīz neizmantojam, tomēr savu pienākumu pret citām ekspedīcijām esam izpildījuši. Vakarā nodibināt sakarus ar BN neizdodas. Rācijas acīmredzot darbojas tikai tiešās redzamības robežās – tas mums var sarežģīt dzīvi kritiskās situācijās.
Nākošajā rītā no bāzes nometnes uz cirku iziet pārējie. Jānis B un Pēteris nāk uz šejieni pirmo reizi. Imants J. iet kopā ar visiem, kaut arī nejūtas vesels. Mūsu trijotnei savukārt jānokļūst sedlienē un jāiekārto tur nākošā nometne. Tāpēc jānes līdzi viss nepieciešamais, ieskaitot telti, degvielu, instrumentus cīņai ar sniegu, pārtiku un visu pārējo. Ejam vairāk vai mazāk vienlaicīgi ar beļģiem un viņu šerpām. Pēdējiem liels prieks par Imanta melno bārdas slotu un spalvainajām krūtīm. Par to un kā atzinību par straujo kāpšanas tempu viņš izpelnās iesauku Jetijs.
Jūtos ļoti satriekts, jo saskaņā ar mūsu altimetru vēl jātiek metrus 400 augstāk par pusceļu. Lēzenais lauks tiešām izrādās tuvs bezgalībai. Katram it kā pēdējam valnim seko nākošais. Kreisajā pusē pakāpeniski atveras sniega plato. No sniega horizonta lien ārā aizvien jaunas virsotnes plato pretējā malā. Ja tā turpināsies, nometnes vietu diez vai šodien sasniegšu. Kad parādās pirmās teltis, es tās pierakstu kaut kādai starp nometnei, jo cerētais augstums joprojām nav sasniegts. Tad kreisajā pusē iznirst franču iespaidīgā puslode un tālāk jau arī Imants vicina aizlienēto lāpstu. Tātad nometne tomēr ir šeit, kaut arī altimetrs rāda tikai 5550. Arī beļģi apstiprina – vecajos aprakstos minētais augstums ir nedaudz pārspīlēts. Bet vēl jāiet pie savas mājas. Fuksītis lieti noder zāģējot sniega ķieģeļus nedaudz slīpajā nogāzē. Tikmēr Imants un Jānis strādā par mūrniekiem neikdienišķā augstumā un ar nestandarta materiāliem. Pēcpusi stingri velk pie zemes, jo piecarpus kilometrus esam sakāpuši šogad pirmo reizi. Šodien pirmo reizi izmēģinām gāzes balonus ēdiena gatavošanai. Iepriekšējo gadu pasākumos tādu luksuslietu nevarējām atļauties.
Franču alpīnists Benuā Šamo un beļģu alpīnistu menedžeris Leo Vanhengels 25. septembrī, dienā, kad sniga un neviens uz augšu negāja. Šamo Benuā uzkāpis desmit astoņtūkstošmetru virsotnēs. (Novembra sākumā Šamo uzkāpa arī Daulagiri.) Šamo pieder pasaules augstākais sasniegums ātrkāpšanā – trijos astoņtūkstošniekos, rēķinot no bāzes nometnes līdz virsotnei, Benuā Šamo uzkāpis vienas dienas laikā katrā. Ātruma uzkāpšana astoņtūkstošniekos notiek pa iepriekš sagatavotu maršrutu, kur vajadzīgajās vietās ir izkārtas virves, izcirsti pakāpieni un pa ceļam uzeltas teltis ar visu nepieciešamo. To visu iepriekš izdarījušas šerpas. Ātruma kāpējam atliek tikai kāpt. Manuprāt, ātrkāpēju rekordi ir drīzāk fizioloģiski: cik lielu slodzi un kādu augstuma starpību var izturēt cilvēks dienas laikā. Interesanti, ka pagājušajā gadā Benuā Šamo piedalījies Everesta augstuma precizēšanā un izrādījies, ka tas ir divus metrus zemāks, salīdzinot ar iepriekšējiem mērījumiem (tātad, 8846, nevis 8848 metri)
Mums jādodas lejā, lai atbrīvotu vietu otrajai maiņai. Izejam bez īpašas steigas. Ar tukšo somu pa sasalušo, lēzeno firnu iešana uz leju ir tīrā bauda. Aiz viena no stāvajiem pārliekumiem sastopam savējos. Pirmais ar smagu somu un labā tempā nāk Ilgvars P. Kamēr aprunājamies, parādās arī Pēteris, otrs Ilgvars, Ilmārs un arī otrs Imants. Pēdējam sevišķi grūti, viņš vēl pa īstam nav izlēmis, vai viņam ir paaugstināta temperatūra, vai ne. Vēlāk gan izrādās, ka tomēr ir. Gājienu noslēdz Jānis B. Ejam tālāk. Abi ar Jāni L. veiksmīgi, pareizā vietā nogriežamies no takas un vienas bedres dibenā zem sniega putekļu kārtiņas atrodam vakar aizbēgušo dienasgrāmatu. Cirkā pie savas telts savācam tukšo taru un dodamies lejup.
Naktī snieg, no rīta migla. Bāzes nometnē šodien atpūtas diena, bet Imantam nav miera. Viņš ceļas kopā ar pavāriem. Tie aiziet uz Marfu, bet Imants ar piekrautu somu atkal uz cirku. Mīkstajā sniegā jābrien dažubrīd līdz ceļgaliem. Pārstiprinot virvju galus, viņš lēnām dodas pāri konusiem Eigera pakājē. Kādā vietā kreisā kāja iebrūk dziļi, un mugursoma nogāž zemē vientuļo gājēju. Rezultātā – sastiepts ceļgals un pamatīgas sāpes. Tikšanās ar komandas biedriem notiek visnotaļ mistisko miglas vālu purvā. Neskatoties uz sāpēm, Imants aizvelk līdz pirmās nometnes vientuļajai teltij, izkrāmē savu nesamo un mēģina nedaudz saglābt vainu. Lietā tiek likts pāris zeķu ar nogrieztiem purngaliem. Atgriešanās nometnē notiek bez starpgadījumiem.
Rīts „lielais" Ilgvars kļūst gadu vecāks. Svinības pārceļam dienu agrāk. Tā vīriem tiek dota iespēja ne tikai nodziedāt atbilstošo meldiņu, bet izteikt savus novēlējumus caur tostiem pie tradicionālā Khukri, kuru jubilārs sarūpējis speciāli šim gadījumam. Arī milzu kēkss jau kļuvis par tradīciju. Savas teltis vēlāk gan nākas meklēt uzmācīgā miglā un sniegā. Tas nav uz labu.
No rīta situācija nav mainījusies, miglains, mitrs, drūms un snieg joprojām. Lēnām krāmējam somas cerībā uz iespējamo laika maiņu. Vēlāk konsultējamies ar beļģiem un viņu cilvēkiem uz sedlienes. Augšā laika apstākļi nav labāki. Visi darbi maršrutā tiek pārtraukti, dalībnieki no augšējām nometnēm cenšas atgriezties BN. Ar to pašu mums uzbrūk trīs garās nīkšanas dienas. Mitrās sniega dienas nākas pavadīt vai nu guļus paša teltī, vai arī sēdus pie lielā akmens galda virtuvē. Ja aizmirstam par atspiestajiem sāniem un sēžamvietām, joprojām paliek atklāts jautājums par fizisko un garīgo bezdarbību. Fiziskā praktiski nav novēršama, ar to jāsamierinās. Cīņai ar otro ņemam palīgā divas vienādas Liesmas, ko nopirkām pēdējā brīdī pirms izbraukšanas, un pāris avīzes, kuras izturējušas sūro karavānu ceļu. Kādu laiku var atgaiņāties ar divdesmit sešām lapiņām. Taču mazi vilnīši ūdens glāze, ja kāds neveiksminieks, lielais būdams pamanīs palikt jaņos. Roku vicināšana nenoliedzami palīdz arī asins riņķošanai. Kādu reizi var izlīdzēties ar ierakstiem. Citus gadus vislielākā piekrišana bijusi Dzeņa dziedātajām melodijām. Šoreiz kasešu ievērojami vairāk, gandrīz vai katrs kaut ko paņēmis savai gaumei.
Kad neejamie laika apstākļi ievelkas, darbīgais beļģu alpīnisma federācijas priekšsēdētājs Leo Vanhengels izšķiras par saviesīgu pasākumu augstajā līmenī. Dienas otrajā pusē tiekam uzaicināti uz kokteiļu jeb aperitīvu vakaru, gan piebilstot, ka dzeršana būšot tīri simboliska. Jau tumsā, pa šaurajām un slidenajām nometnes takām, aizsargājoties ar pāris mūsu rīcībā esošiem lietussargiem, zosu gājienā dodamies uz beļģu ēdamzāli. Raibā pūlī ap nelielo galdiņu, kājās stāvot, pulcējas japāņi, beļģi, franči, šveicieši, latvieši. Beļģu un franču kūpinātas cūkas šķiņķim un pus pudelei viskija, japāņu žāvētai omāra gaļai un Khukri rumam liekam pretī savu žāvēto speķi un melno balzāmu. Pēdējais provētājos izsauc vieglu drebuli un krietnu jautrības vilni, bet tomēr tiek patērēts ar vērā ņemamu centību. Saimnieku ekspedīcijas vienīgā skaistā dzimuma pārstāve aktīvi darbojas galda galā un saņem nedalītu uzmanību no tuvāk stāvošajiem. Japāņi savējo meiču nav izdevuši tautās, aizbildinoties ar viņas slikto veselību. Šķiramies labā garastāvoklī un laikus. Pie gāzes lampas ēdamtelpā mūs sagaida sirgstošais Imants, kuram svinēšana nav prātā. Pārsteigti ieraugām arī Pēci. Izmantojot tumsas aizsegu, viņš nav pievienojies aizejošajai uzdzīvotāju kolonnai. Ņemot vērā viņa vispārzināmo akūto sabiedriskumu, paliekam nesaprašanā.
Ceturtajā piespiedu bezdarbības dienā laiks rādās daudzsološi jauks, bet pēc inerces ar celšanos nesteidzamies. Vaina nav tikai inercē. Aizvadītajās dienās augšā uzkrājušās draudīgas sniega masas, un tām jādod iespēja nosēsties vai nobrukt kādu kilometru zemāk bez mūsu līdzdalības. Atgūto kustības brīvību tomēr var un vajag izmantot. Imants Z. jau agri aizskrējis lejā pa ledāju noklīdušas eļļas kanniņas medībās. Pārējie laiski sakārtojamies un, izņemot slimo Imantu, dodamies Franču pārejas virzienā. Pirms četrdesmit trim gadiem Morisa Ercoga vadītā franču ekspedīcija izmisīgi darbojās šajā rajonā, meklējot vieglāko pieeju kādai no divām kaimiņu virsotnēm. Vēlēšanās būt pirmajiem bija nepārvarama. Gaužām neprecīzo karšu dēļ uzdevums izrādījās neparedzēti sarežģīts. Vienā no izlūkgājieniem ekspedīcijas vadītājs ar pavadoņiem no Tukčes ciema uzkāpa Dampus pārejā cerēdami ieraudzīt Daulagiri ziemeļu pusi. Tā vietā pārsteigtajiem skatieniem atklājās plaša, neauglīga kartēs neesoša ieleja, kura tūlīt arī ieguva Apslēptās (Hiddeen) nosaukumu. Tikai paceļoties nākošajā pārejā jaunatklātās ielejas galā, frančiem atklājās Daulagiri iespaidīgā Ziemeļu siena. Franči bijībā atkāpās, bet nosaukums palika. Lielākai daļai mūsu kāpēju šodien tā būs pirmā iepazīšanās ar slaveno Himalaju vēsturē.Otro pacelšanos sedlienā sākam reizē ar divdesmit, trīsdesmit citu ekspedīciju vīriem daudzsološā rīta un puskrēslā ap pulksten sešiem. Uznācis cirkā, Imants atrod Ilgvaru P. Neizpratnē sēžam pie sniega čupas vietā, kur vajadzēja būt teltij. Stikla šķiedras karkasa mietiņi padevušies sniega masas spiedienam un vairākās vietās pārvērtušies neremontējamās slotiņās. Kaut arī pats audums nav cietis, telti atjaunot nav cerību. Paiet turpat stunda, kamēr likvidējam postījumu sekas. Daļu mantu saliekam plastmasas maisos, daļa pārceļo uz augšā kāpēju somām. Kāda situācija mūs gaida augšējā nometnē? Šis un daži citi jautājumi man šķiet svarīgi, tāpēc nolemju tomēr doties augšā. Bez tam rīta cēlienā sevišķas vājuma pazīmes nebija manāmas.
Svaigajā sniegā iedzīta dziļa vaga. Tās autori sniegputenī steigušies uz leju milzīgiem soļiem, kas grūti piemērojami augšup iešanai. Kaut kur pusceļā panāku Jāni L. Nebijis gadījums. Viņš starp nometnē acīmredzot pāršāvis pār svītru un sakravājis pārlieku smagu somu. Saku, lai atstāj, vēlāk atnāksim pakaļ, bet Jānis nepadodas. Pirmie uznācēji telšu vietās ieraudzījuši tikai sašķiebtos alumīnija karkasa mietiņus. Kad pienākam mēs, kopējā haosā jau saskatāms arī zaļais audums. Šā tipa teltīm dubulto audeklu piestiprina karkasam ar garu gumiju palīdzību, fiksējot tās ar speciāliem āķīšiem. Pateicoties elastīgajai konstrukcijai, šoreiz ne mietiņi, ne audums nav nopietni cietuši un teltis varēs atjaunot. Ļoti daudz laika un spēka gan jāpatērē atrakšanai. Jārīkojas maksimāli uzmanīgi, lai ar lāpstām nesagraizītu audumu. Nodrošinoties pret paredzamajiem stiprajiem vējiem, atsaites esam nostiprinājuši pie sniegā dziļi iemīdītiem āķiem un enkuriem. Katru no tiem tagad jāizcērt noblīvētajā un sasalušajā sniegā. Ap pustrijiem saule pazūd aiz kalna dienvidos, ieslēdzas ledusskapja pirmā pakāpe, un temperatūra ātri nokrītas par grādiem desmit. Atjaunotajās mājās varam iekārtoties tikai ap četriem.
Sākam ar karstu šokolādi, kam seko sātīgas pusdienas. Jautājums par tālākās rīcības plānu atrisinās pats no sevis, kad mūsu teltī iegāžas beļģu ekspedīcijas vadītājs Teo. Tiek likts priekšā kolektīviem spēkiem atjaunot pēdas līdz nākošajai nometnei. Jāizdala pa trīs spēcīgiem vīriem no katras komandas. Mēs ar Ilmāru sevi pie tādiem pieskaitīt pagaidām nevaram, arī Jānis L. jūtas stipri švaks. Tāpēc nākošās dienas smagā slodze gulstās uz atlikušo trijnieku - Imantu, Ilgvaru P. un Pēci. Vīri uz augšu nes arī teltis, šo to no inventāra un savām siltajām mantām. No pārējām ekspedīcijām par pēddziņiem izdalīti gandrīz vienīgi augstkalnu nesēji. Ar pārējiem kāpējiem sastrādāt nenākas viegli. Nesēji un daži japāņi it kā pierāda savu varēšanu, ļoti ātrā tempā lieliem soļiem raujoties augšup. Dziļajā sniegā paliek milzīgas bedres, pa kurām grūti pārvietoties arī pārējiem. Bez tam tādu tempu var izturēt soļus desmit, piecpadsmit, tālāk vedošos maina, un rezultātā ļoti saraustās kopējais pārvietošanās režīms. Mūsu vīri iet nosvērtā tempā, bet „no karodziņa līdz karodziņam", kuri sasprausti takas atzīmēšanai metrus simt un vairāk viens no otra. Pārējie sākumā liekas neapmierināti ar šādu pieeju, tomēr vēlāk pret mūsējo izturību izrāda pienācīgu cieņu. Ilgvars šodien priekšgalā nostrādā visvairāk un vispār arī augstumā demonstrē atzīstamu fizisko formu. Imantam otrajā ceļa pusē atpaliek un paredzēto augstumu sasniedz, kad plauksta atrakšana stāvajā nogāzē jau gandrīz pabeigta.
Aklimatizācijas nolūkos un spēku pārbaudei arī es pakāpjos uz augšu, bet atgriežos, neaizejot līdz nākošai nometnei metrus trīssimt. Jānis L. un Ilmārs nejūtas visai labi un atgriežas BN, no kurienes līdz sedlienei uznāk otrs Jānis un Ilgvars. Vakarā Benuā kupolā stratēģiskā plānošana ar visu ekspedīciju vadītāju un augstkalnu sirdaru piedalīšanos. Vārdi plūst spaiņiem ar gluži minimālu gala rezultātu. Galvenā problēma – nākošajā nometnes vietā 7200 metru augstumā vieta tikai pāris teltīm. Pavisam ātri tiek noteikta to izmantošanas secība atbilstoši ierašanās secībai BN. Nekādi neizdodas vienoties, kura no japāņu komandām uzstādīs šajā vietā teltis tā, lai tās varētu lietot visi, kas un kad tās novāks. Japāņu vadonis vai nu izliekas vai tiešām nesaprot Benuā priekšlikumus un virza sarunu uz to, cik japāņu virvju būs sakārts līdz augšējai nometnei. Tas esot pārlieku liels ieguldījums kopīgās lietas labā. Kādu laiku tiek cilāts jautājums par katra nopelniem un ieguldītajiem līdzekļiem maršruta sagatavošanā. Japānis grib saņemt lauvas tiesu vismaz morālās atzinības ziņā, es taktiski klusēju, kamēr Benuā apbrīnojamā aukstasinībā neskaitāmas reizes atkārto dažādās variācijās, ka katrs dara ko var un saskaņā ar kopīgo vienošanos. Beidzot arī japānim apnīk un varam izklīst. Par sadarbību ar teltīm šaurajā bezizejā tā arī īsti gudrs netieku. Acīmredzot būs jāmeklē pašiem savs, no citiem neatkarīgs risinājuma variants.
Nākošajā dienā ar kravu uz nakšņošanas augšējo nometnē aiziet Imants un Ilgvars P. par spīti priekšējai grūtajai dienai iešana tiem sokas, un nedaudz vairāk nekā trīs stundās ceļš galā. Kamēr vīri labiekārto telts laukumu, ar kravu ierodas otrs Ilgvars un arī krietni piekusušais Jānis B. Visiem tiek tēja, pusdienas, un tad abi pienācēji dodas atpakaļ uz sedlieni. Mēs ar Pēteri esam iekārtojuši sev atpūtas dienu.
Jauna aktivitāte abās nometnēs sākas diezgan agri, reizē ar saules parādīšanos. Augšā uz kori gatavojas iziet Benuā kādu desmit nesēju pavadībā. Mūsējie, ieturot taktisku pauzi, dodas ceļā apmēram stundu vēlāk. Viņu uzdevums – novērtēt situāciju nākošajā nometnes vietā un aklimatizēties. Tāpēc somās tikai virves, pāris gāzes balonu, degli, lāpsta, zāģis un minimāla pārtikas porcija. Kore stāva un firns ciets. Pēc pāris simt metriem, sānis no pēdām saārdītā, pamesta telts. Jo augstāk, jo kore kļūst stāvāka. Pārliekuma punktā apledojusī klints ieputināta un gandrīz vertikāla. Te nu virves patiešām nepieciešamas. Kores otrā pusē nesēji ātri atrok laukumiņu sniegā, uzceļ divas teltis un aizskrien lejā. Benuā paliek. Vietas te atliku likām. Dīvaini gan.
Pēc piecām grūtām darba stundām abi latvieši izbrīvē pleķīti atstājamām mantām. Imants atzīstas, ka daļu laika strādājis uz ceļgaliem. Benuā piedāvājumu iekārtoties kopā ar viņu vīri noraida, jo nav ne silta apģērba, ne guļammaisu. Devuši francūzim atļauju izmantot mūsu gāzi un degli, abi dodas lejā.
Pa to laiku abi ar Pēteri esam tikuši līdz 6400 metriem no cienājam izlūkus ar tēju un buljonu. Nospriežam, ka rīt mūsu kārta doties augšup ar telti un mēģināt iekārtot nākošo nometni. Bet tad izrādās, ka jāiet būs man vienam, jo Pēcis savus dzelkšņus nesaprotamu iemeslu dēļ glabā drošā vietā bāzes nometnē. Piedevām tie nav arī aizvietojami, jo speciāli pagarināti viņa super lielajiem zābakiem. Atliek paraustīt plecus un cerēt, ka rīts būs gudrāks par vakaru.
Esam tikuši jau pietiekami augstu, lai pakāpjoties sniega mugurā, varētu palūkoties uz bāzes nometni tālu apakšā ielejas pretējā pusē. Tāpēc atdzīvojas arī rācijas. Ar to palīdzību apspriežam situāciju lejā un nolemjam, ka Imants J. nevarēs atgūties BN augstumā. Viņš jādabū zemāk, vismaz līdz Marfas ciematam. Pavadītāju grupā būs Ilmārs, Jānis L., Zigis, šefpavārs Karma un arī Birē.
Imants un Ilgvars aiziet tālāk uz sedlieni, mēs meklējam vakariņu delikateses konservētu garneļu bundžiņā. Naktī cīnāmies ar elpas trūkumu. Katriem vairāki strauji un saraustīti. Par gulēšanu jāaizmirst. Līdz ar gaismu uzraušos sēdus un drudžaini atrauju telts rāvējus. Rezultāts minimāls, katra kustība prasa neierastu piepūli un vēl saraustītāku gaisa rīšanu. Mēģinu atrast izskaidrojumu nebijušajai situācijai. Neko labāku neizdomājis, noveļu visu uz garnelēm. Par augšā iešanu jāaizmirst, bet ne tikai tādēļ. Ārā absolūta migla, dažubrīd viegli uzbirdina. Kaut arī veselība diezgan strauji atgriežas, te uzturēties vairs nav lietderīgi. Gaidām uz kādu logu miglā un krāmējam mantas somās. Kamēr Pēc vēl kaut ko pauno, izmantoju šauru spraugu gandrīz vai šķidrajā gaisā un mēģinu iet. Sākumā kore asa. Kaut arī pēdas aizpūstas, izvēle nav pārlieku liela un nomaldīties nav sevišķu iespēju. Vēlāk, plašajos, stāvajos sniega laukos jālieto dažādi viltīgi paņēmieni. Kādu laiku, skatoties tieši uz purngaliem, var apjaust bijušo pēdu kontūru vienu vai divus soļus uz priekšu. Sarežģītākās vietās ar kāju vai nūju jātausta sniega dziļums, kurš uz takas tomēr krietni mazāks. Kādā vietā krietnu brīdi stāvu un acīm meklēju miglā marķējuma karodziņus, esam pilnīgi pazaudējis koordināciju. Pārņem neomulīga bezpalīdzības sajūta. Tad pēkšņi vietā, kuru tik intensīvi pētīju, un kur nebija gluži nekā, parādās svītraina papīra strēmele. Pusbalsī nolamājos. Vai nu vējš to iegriezis sāniski, vai migla pāris soļu atkāpusies, bet katrā ziņā tieku atgriezts uz pareizā ceļa un īsi pirms trijiem esmu pie teltīm.
Gatavojot vakariņas, tiek apspriesti turpmākie plāni. Stiprākais divnieks jūtas labi un grib atkal doties augšā. Ja ne gluži līdz virsotnei, tad vismaz līdz nākošajai nometnei. Galvenais arguments – kamēr pēdas nav aizpūstas (bet faktiski jau ir), ja aizpūtīs un sliktā laika dēļ aizies pārējās ekspedīcijas, vieniem mums neizrauties. Man mazliet cita loģika. Esam uzturējušies augstumos virs pieciem kilometriem piecas dienas. Otram piegājienam tas ir pietiekoši ilgs laiks. Šādā situācijā arī izturīgākie var negaidot nolūzt tuvākajā laikā. Ja tā notiktu, visai ekspedīcijai krusts pāri. Tāpēc uzstāju uz atpūtas dienu bāzes nometnē. Piektais rīts sniegos atkal uzaust dzidrs un daudzsološs. No savas puses uzskatu jautājumu par izšķirtu, sametu somā pāris sīkumus un kātoju lejā pretī atpūtas dienai.
Atjaunošanās kūre virtuves teltī sākas bez liekas kavēšanās un ar maziem pārtraukumiem turpinās pusotru dienu. Starpbrīžos Jānis B. revidē maisus un veido spec augstkalnu pārtiku, cenšoties iedziļināties un apmierināt katra spec prasības. Saņemam individuālā patēriņa maisiņus ar rozīnēm, riekstiem, mandelēm, snikeriem, ledenēm un citām sirdi priecējošām lietām. Jūtams, ka tuvojas lielais brīdis. Būt vai nebūt? Pēcis, neapmierināts ar notikumu attīstību, uztic savas rūpes papīram: „Vakar aizgāju gulēt ar visai sliktu noskaņojumu. Abiem ar Jānīti bija skaidrs, ka šodien nav tā īstā iešanas diena. Ne jau zvaigžņu izkārtojuma dēļ, bet pa pusotru dienu nevar atjaunoties. Un vienīgais arguments – ka ir pēdas – ir vienkārši muļķības. Vienīgais, kas rāvās uz augšu, ir Ilgvars P. Bet mums, večiem, jau nu vajadzēja būt prātīgākiem..."
Teodors Ķirsis
Ekspedīcija Daulagiri 8167 1.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 2.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 3.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 4.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 5.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 6.daļa
Bildes ©Jānis Busenbergs
