Kāpjas aizvien grūtāk. Reizē ar to parādās un nostiprinās doma, ka savā kāpienā neesmu viens. Ir vismaz viens vīriņš, kurš man palīdz. Sākumā viņa pienākumi un viņš pats tāds kā drusku izplūdis. Taču, jo smagāki soļi, jo viss kļūst saprotamāks. Mans palīgs nav nekāds vīriņš, bet gruntīgs vīrs, un viņa uzdevums ir regulēt manu elpošanu. Tas cenšas godīgi pildīt savus pienākumus, gan ar mainīgiem rezultātiem, no kā tieši atkarīga mana pašsajūta. Dažreiz mēs sarunājāmies vai varbūt sazināmies telepātiski un apspriežam situāciju. Pakāpeniski rodas pārliecība, ka skābekli piegādās normāli. To garantē visa atbildīgā vīra būtība. Tad uzmācas šaubas – ja jau te kāds regulē elpošanu, viņam jādarbojas manā iekšienē, un tur diez vai atradīsies vieta tādam iespaidīgam vīram. Tā kā šķiet, viņš tomēr ir maziņš. Par vārdu gan līdz galam skaidrībā netiku (varbūt Alfrēds?). Pamazām atklājās arī visa mana ķermeņa patiesā, līdz šim nezināmā struktūra. Izrādās, ka to veido vesela komanda dažāda dzimuma būtņu. Alfrēds (it kā) ir visas komandas darba koordinators.

Vistuvāk sapazīstos ar kreiso kāju, kas patiesībā ir diezgan simpātiska meiča. Kad kaut kas nojūk kopējā koordinācijā un samazinās skābekļa padeve, liekas, ka tūlīt uzzināšu viņas vārdu. Bet tad nākas apstāties, skābekļa patēriņš samazinās un sistēma atgriežas citā stāvoklī. Mana kolektīva darbojošās personas pabāl, un nogrimst līdz galam neuzpeldējušais vārds kreisajai kājai. Uz brīdi priekšā parādās balts, irstošs sniegs un divi stāvi, līdz kuriem attālums lēnām pieaug. Turpinu iešanu un pakāpeniski viens pēc otra darbā atkal iesaistās viss apkalpojošais personāls. Pie beigām laikam uzzinu arī kreisās kājas vārdu. Diemžēl tas tagad jau pagaisis reizē ar visas komandas izformēšanu pēc iepeldēšanas atpakaļ skābekļa okeānā, kas, gandrīz nepamanīts, dāsni mūs skauj lejā, kādā citā dzīvē.

Aiz dīvaini gaišas kores pārliekuma parādās divi stāvi un nāk man pretī. Imants un Ilgvars savu darbu padarījuši. Atliek apsveikt un apskaut. Līdz augšai esot dažas minūtes, nezinu, cik ilgi tās man vilkās. Augšā ir viss – pievārēta mūžība, pasaule un bezgalība pie kājām. Annapurna Austrumos, Tibeta Ziemeļos, džungļi un tīģeri Dienvidos. Tas viss tur ir, tiešām. Kādas sešas stundas vēlāk un tīrs komats piecus kilometrus zemāk Jānis B. rakstīs savos memuāros: „Nelielā krēslā astoņpadsmitos piecpadsmit pēc Latvijas (to rāda mans fotoaparāts) Ilgvars sasauc Zaulu augšējā nometnē un uzzin ilgi gaidīto vēsti – Ķoska (Imants Z. – T.Ķ.), Ilgvars un Tedis šodien, 10. oktobrī, ir uzkāpuši Baltajā Kalnā – Daulagiri! Imants gan runā aizelsies, brīžiem smagi elpo. Pašam esot melni kāju pirksti. Tedis nupat bez spēka ievēlies teltī. Ļoti auksts. Citādi viss kārtībā."

Stāvot tur augšā, tikpat kā bezgaisa telpā, pienāk brīdis, kad jāsaņemas, jākoncentrē visa atlikusī uzmanība un varēšana un jāmēģina likt pirmos soļus garajā atpakaļceļā. Tagad acu priekšā vairs nav sniega nogāze tepat degungalā, rokas stiepiena attālumā, bet balts bezdibenis no zābaku zolēm līdz ledājam dažus kilometrus zemāk. Soli pa solim trīcošās kājas tausta nogāzi. Tikai viena kļūda var kļūt arī par pēdējo. Šī doma nemaz nenāk par labu arī kāpšanas drošībai. Vai atkal gribas atmest visam ar roku – tikt pēc iespējas ātrāk lejā, pie savējiem un drošībā. Tad gan labāk apstāties un brīdi nogaidīt. Par atpūtu piesēžot gan nav ko sapņot. Sintētiskā materiāla bikses uz irstošā sniega sienas ir droša garantija izslīdēšanai. Apjēdzam, cik ļoti mums tagad noderētu neliels virves galiņš. Uz katru augstuma metru sanāks daži soļi. Krietna daļa no tiem ar muguru pa priekšu trijās taktīs uz četriem dzelkšņu priekšējiem zobiem. Un katrs solis ir izšķirošais.

Pēc pēdējā īpaši stāvā posma atkal pagriežos ar seju iešanas virzienā. Tuvojas krēsla un kārtējo reizi šķiet, ka līdz patvērumam šodien vairs neaizvilkt. Krietni zemāk, labajā pusē parādās kāda telts. Tad redz, kur mūsu kaimiņi uzcēluši savu nākošo nometni! Kad esmu jau gandrīz garām, vēlreiz pagriežu galvu, un kaut kas liekas pazīstams – tik tiešām, mūsu zaļais bruņurupucis. Daži soļi uz augšu gar klinti ir pēdējais piliens. Ieveļos teltī, gandrīz apgāzdams kūstošā sniega katlu un prīmusu.

Līdz pat rītam visi klepo un no gulēšanas nekas neiznāk. Ik pa brīdim liekas, ka mokas beigušās un laiks celties. Tikai tumsa liecina par pretējo, un izmisīgā gaidīšana turpinās. Lēni, lēni rīt laiks šajā, mūžā garākajā naktī. Reizē ar gaismu skubinu abus kaimiņus uz celšanos. Process lēns un mokošs saspiestajā telpiņā, kur visu klāj sarmas kārta pirksta biezumā. Uzvārām karstu dzeramo, vairāk nekas arī neprasās. Sakaru seansā, deviņos, Ilmārs saka, lai atstātajam telti nākošajam mēģinājumam. Imants gan izturas stipri skeptiski pret domu, ka vēl kādam izdosies tikt līdz virsotnei. Neskatoties uz to teltis, divus guļammaisus, gāzi un pārtiku nolemjam atstāt. Izmānām Ilgvaru ārā no telts un viņš aiziet lejā. Pieslējies stāvus atklāju, ka viegli reibst galva un kājas lāga neklausa. Atstājam telti līdz pusei ieputinātu un sākam tālo ceļu lejup. Pārvietojos kā palēninātā filmā. Imants seko aiz manis un atkārto, lai nesteidzos.

Šļūcu lejup pa virvēm ar bremzi un tomēr par pārdesmit soļiem vairāk nevaru izdarīt. No teltīm uz 6400 mums pretim ļoti lēni virzās divi stāvi. Drīz spiežam rokas Jānim L. un Ilmāram pēc gandrīz divu nedēļu pārtraukuma. Ilmārs pēc gandrīz divu nedēļu pārtraukuma. Ilmārs izjūdz mani un paņem somu. Pie teltīm var atkrist sniegā un ļaut cienāties ar karstu tēju. Patīkami piekost dažas dzērvenes, kuras Jānis B. pēdējos gados iemanās saglabāt ekspedīciju vajadzībām. Imants tiek galā ar pastētes bundžu un pus bundžu sasalušu zivtiņu. Savācam savas te atstātās mantiņas un uz priekšu.

Sākumā sokas tīri pieklājīgi, tad atgriežas iepriekšējais slinkums un gauži lēni, ar vairākām pīppauzēm, ierodos sedlienes nometnē. Atlikušo dienas daļu pavadām divatā ar Imantu telts neierastajā, komfortablajā plašumā. No ēšanas joprojām nekas nesanāk. Ar piespiešanos iemānu pus ābolu un tomātiņu plūmes lielumā – svaigi sveicieni no Marfas. Naktī neguļu slikti, ko nevar teikt par Imantu, kuru moka stiprs klepus. Bez tam viņš vakar atkal karojis ar sauli un uz brīdi noņēmis brilles. Tagad ļoti sāp acis un neko neredz.

Brokastīs vispiemērotākā šķiet laša zupa ar zaļajiem zirnīšiem un burkāniem. Vāļājāmies un gaidām Imanta redzes uzlabošanos. Dakterēšanai tiek lietoti tējas maisiņi uz acīm. Ap pusdienas laiku, labi atpūtušies, uznāk Jānis B. ar Pēteri. Pēc kāda brīža no augšas ierodas arī Ilmārs ar otru Jāni. Kopā kaļam galīgos plānus šim kvartetam. Augšējās nometnes ir uzstādītas un apgādātas praktiski ar visu nepieciešamo. Atliek tikai kāpt, droši vien sadaloties divos divniekos un izejot ar dienas intervālu. Pa to laiku saule jau draud paslēpties aiz kalna, tāpēc jāsāk kustēties. Ar savām mantām somā dodos lejā. Aizejošās ekspedīcijas izminušas pamatīgu vagu divos stāvos. Abi apledojuši. No augšējās vagas slīdu uz apakšējo, kura ir tik dziļa, ka kājas pinas un ķeras viena aiz otras. Divās vietās nogāzi atkal klāj jaunu gigantisku lavīnu sniega – ledus masa.

Pirms apakšējā ledus krituma sagaidu Imantu un tālāk ejam kopā. Šļūcot lejā pa pēdējo konusu, pamanu aiz ledus kluča slēpjamies divus stāvus. Karma un Birē mūs sagaida. Tiekam vaļā no somām un diezgan ļodzīgiem ceļgaliem brienam pāri ledājam. Pusceļā jauna tikšanās. Imants J. šodien ieradies no Marfas un nāk mums pretī ieplestām rokām. Pašam acīs asaras, kuras viņš aiziet nokratīt aiz tuvējā ledus bluķa.

Kad iebrūkam virtuves teltī, tiekam apkalpoti kā karaļi. Mums novelk zābakus, atnes siltas drēbes un pasniedz vakariņas. Šodien kārta streikot Imanta kuņģim, kurš ņem pretī tikai vārītus rīsus un rūgtu tēju. Pārējie gan neesam skubināmi. Ēdam un dzeram uz nebēdu, neizpaliek arī kāda ruma lāse. Pa to laiku Ilgvars G. izvilcis mūsu maisus un sakārtojis vietas teltīs.