Kāda ir jūsu parastā pašsajūta, pamostoties pirms kārtējās darba dienas, sevišķi, ja tā ir pirmdiena? Vai jūs esat entuziasma pārpilni, gaidot kādas iespējas un izaicinājumus diena nesīs? Vai arī jūs pārņem dusmas, jo vēlaties, kaut varētu atgriezties gultā, cieši apsegties un aizmirst par iešanu uz darbu pilnībā?

"Izskatās diezgan labi," mans vidusskolas sporta skolotājs man teica. "Ja vien nebūtu tā, ka tu tik ilgi paliec uz vietas." Tāds bija viņa sarkastiskais paņēmiens, kā pateikt, ka ar manu skriešanas stilu ir tāpat kā ar vecu vīru šūpuļkrēslā – aktivitātes kustībā it kā ir daudz, bet progresa tikpat kā nav. Daudziem no mums tieši tāpat ir ar dzīvi. Mēs pastāvīgi esam aizņemti, taču ko mēs esam sasnieguši? Ja esam sasnieguši maz, tad kāpēc mēs turpinām darīt to pašu, ko iepriekš?