Tā kā esmu pārliecinoši netehnisks, tāds, kurš neko nesaprot, kā darbojas dators, tad, kad tas pārstāj darboties, mana stratēģija ir ļoti vienkārša. Es to izslēdzu un restartēju, lai sistēma un programmas pārstartētos. Vairumā gadījumu tas nostrādā un viss atsāk darboties atbilstoši tam, kā vajadzētu - lai arī es nesaprotu kāpēc.
Viens no pagrieziena punktiem manā garīgajā dzīvē bija pieaugušo Svētdienas skolas apmeklēšana. Tā notika baznīcā Rietumvirdžīnijā, Čārlestonā, tikai dažus kvartālus no vietas, kur mēs kopā ar manu sievu Donnu dzīvojām. Nodarbības vadīja kāds vīrs, C.V. Lī. Viņš nebija garīdznieks, bet gan tehniķis uzņēmuma Union Carbide laboratorijā. Mani ļoti iespaidoja viņa mācīšanas veids un bija sarunas pamatā pirms nākamās svētdienas nodarbības.
Uz sarunu šovu ar emocionālu tēmu bija uzaicināti trīs viesi. Diskusija divu viesu un vadītāja starpā tā uzkarsa, ka viņi sāka viens uz otru kliegt. (Es zinu, ka mūsdienu raidošajos medijos tā šodien ir gandrīz vai norma, bet gribu izcelt to, kas notika turpinājumā.)