Bērna audzināšana vienmēr ir balanss starp mīlestību, atbildību un robežām. Pilnībā izvairīties no tā, ka bērns piedzīvo sāpes, nav iespējams – ne fiziskā, ne emocionālā līmenī. Bērns ir cilvēks ar savām emocijām un pieredzi, un dažkārt pat labi nodomi var izraisīt skumjas, vilšanos vai dusmas.

 

Vecāku loma nav pasargāt bērnu no jebkādām negatīvām emocijām, bet gan iemācīt viņam tās saprast un pārvarēt. Dzīvē vienmēr būs situācijas, kurās bērnam nāksies saskarties ar neērtībām, likumu stingrību vai robežām, kas viņam tajā brīdī šķiet netaisnīgas. Bet tas ne vienmēr nozīmē, ka viņš tiek sāpīgi ievainots.

Emocionālie pārdzīvojumi ir neizbēgama dzīves daļa – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Ja vecāks pieņem lēmumus, kas bērnam īslaicīgi sagādā vilšanos vai skumjas, bet ilgtermiņā ir viņa labā, tas ir pilnīgi normāli un pat nepieciešami.

Pārlieku liela lutināšana un visu iegribu izpildīšana ilgtermiņā bērnam var nodarīt vairāk kaitējuma nekā laba. Mīlestība nenozīmē atļaut visu. Ja bērns pierod, ka viņa vēlmes vienmēr tiek apmierinātas, viņš neiemācās pacietību, robežas un realitātes likumsakarības.

 

 

 

 

 Bilde ©