Viss sākās ar to. ka Robis toreiz ieteica mums uzpīpēt „zālīti", jo tā taču neesot nekāda narkotika, un to pīpē visi. Efekts būšot tāds pats, kā no cigaretēm, tikai mazliet stiprāks. Protams, tad mēs nezinājām, kā tas beigsies... Lai gan skolā bijām simtiem reižu redzējuši dokumentālās filmas par narkotikām - „Nāves mušpapīrs" un citas, mēs nodomājām, ka tas nebūs nekas. Un tā arī bija. Visi ievilkām pa dūmam, un sākumā ļoti noreiba galva. Pēc trešā dūma jau palika jautri, un pēc tam jau bija vienalga cik dūmus katrs ievilcis, tad visi bija draugi, izņemot to „nūģi", kurš sēdēja stūrī sabijies, ja nemaldos, viņu sauca Viktors. Jebkurā gadījumā, izskatījās, ka viņam arī bija „labi".
Ja pareizi atceros, tas bija ziemas brīvlaiks, jo ārā bija jau sniegs. Vēlāk nāca jau Mārtiņa dzimšanas diena, kurā, protams, ar alkoholu būtu par maz. Robis ar saviem blakus mājas draugiem bija paņēmuši līdzi „ripiņas" un kaut ko šņaucamu, bet nu tas mūs neinteresēja. Vismaz man ar Tevi nē, Kasi. Daži pīpēja to pašu „zāli' daži kaut kādu „hašu", citi kaut ko šņauca. Daudzi no klātesošajiem it kā nelietoja neko, bet pēc acīm tā neizskatījās. Atceros, kā pienāca vasara, un gandrīz visi no mūsējiem jau bija ķērušies pie adatām, jo redz' no pārējā vairs nav efekta un tā ir tikai naudas un laika tērēšana. Lai gan mēģinājām ar Tevi, Krieviņu un Zandu viņus atrunāt, mēs zinām, kas no tā sanāca. Vieglāk būtu atņemt kaulu manam trīs dienas neēdušajam Fifim. Viņi, protams, teica, ka mācēs atmest, un ka nav atkarīgi un spēs apstāties, kad gribēs. Nu jau mūsu bariņš bija sadalījies divās frontēs lietotāji un mēs - tīrie. Protams, nepagāja ilgs laiks līdz arī pārējie no „nelietotājiem" palika par atkarīgiem „zombijiem". Es nespētu nekad būt atkarīga no narkotikām, kaut vai tāpēc, ka nespētu pati sev iedurt adatu, tas man rada nepatiku jau kopš ar mammu bērnudārza laikā, kad gājām potēties pret difteriju uz vietējo poliklīniku.
Runājot par tiem, kas lietoja narkotikas radās jautājums, kur viņi 13-16 gadu jauni puiši un meitenes dabūja naudu kaut kam tādam!? Ja pareizi atceros, vietējais dīleris sauca cenas kādā pasākumā un viens „čeks" maksāja tuvu 30 latiem. Arī ar viņu mēs mēģinājām runāt, un ieskaidrot kaut ko, taču kurš gan spētu atteikties no tāda biznesa?! Tad nu, lūk, bija pienācis rudens un sākas kārtējais skolas gads, tikai jocīgi bija tas, ka jau pirmā mēneša laikā, visiem no bariņa izņemot mani un Tevi, Kaspar, bija kavētas gandrīz visas dienas. Brīnījos, kā daudzi vēl bija dzīvi, taču kaut kā viņi turējās. Laiks gāja uz priekšu un nekas nemainījās. Lai gan nebijām nekādi dzērāji vai narkomāni, patika atpūsties, it īpaši abiem, ņemot vēra, ka bijām vienīgie no mūsējiem, kas nebijām lietojuši kopš „zālītes" reizes.
Atceros, ka sāki stāstīt par vecāku savstarpējām problēmām, un tad Tu sāki daudz biežāk iet starpbrīžos ārā - pīpēt. Tu stāstīji, ka tētis darba problēmu dēļ sāka daudz vairāk dzert un tas arī atsaucās uz attiecībām ar mammu. Tā pīpēšana vēl būtu štrunts, bet man jau bija aizdomas par Tavu pāriešanu pretinieku pusē. Un tā šķiet arī bija taisnība... Jeb ne? Krieviņš teica, ka tā tomēr bija taisnība.. Un viņš.. Tas dīleris Tev iesmērēja kaut ko, kaut ko kas Tevi nogalināja. Tagad rakstu šo visu Tavā bēru dienā, raudot viena savā gultā. Tu visu sabojāji, domāju, ka abi izturēsim un arī pārvilksim pārējos pie mums, bet nē... Viss ir beidzies. Atā...
Mīlu, Signe.
Radošo darbu konkurss „Es gribu jums pateikt..."
