2.daļa

Uz eglēm veda apaļi cirptu vītolu gatve un gatves galā, jau aiz atvilkto pagalma vartu sklandām stāvēja vecaistēvs - rudā bārda gaisā, rokas sānos. Zirgi klusu, aprauti aizviedzās un pielika soli pretī saimniekam. Kad ore piestāja, vecaistēvs vispirms pabužināja zirgiem dzeltenās krēpes, uz zirgi mīkstām lūpām apglaudīja vecātēva rokas un vaigus. Tad tikai vecaistēvs nāca sveicināties ar ciemiņiem. Arī viņš pasvieda Billi gaisā gluži kā Krišs, bet noķēris iestenējās, sagrīļojās un sacijā, ka Bille nu jau esot par lielu un smagu, viņš vairs nejaudājot pacilāt.

Vecaistēvs gan laikam mānījās, jo papucis, kas bija tik stiprs, ka varēja uzsēdināt mammuci uz vienas plaukstas, Billi uz otras un pacelt pie griestiem, lai spiedz, parasti teica: - Ja man būtu jel puse no tēva spēka, tad gan jūs visi redzētu velnu!

Vecāmāte pretī nenāca. Viņa sēdēja dižistabā, pa gabaliņu no galda, kas bija nokrauts ar pīrāgiem un raušiem, bet vidū kūpēja kartupeļu un gaļas bļodas.

Vecaimātei visi pēc kārtas bučoja roku. Billei arī bija jābučo, un tas viņai pagalam nepatika.
Nevajadzēja gan tā pūlēties mūsu dēļ. Savi ļaudis vien esam, - mammucis teica, uz pilno galdu skatoties.
Martiš patecei, - vecāmāte atbildēja, šķībi pasmaidīdama uz Kriša pusi.

Martiņas pašas gan te nebija. Viņai laikam vēl pienācās tikai patecēt, ne pie ģimenes galda sēdēt. Tad izrādījās, ka gurķus martiņa tomēr aizmirsusi. Mammucim nu vajadzēja iet dārzā un Lonijai likt galdā šķīvjus un glāzes. Viņas izvilka no somām priekšautus - kas gan nezināja, ka pie vecāmātes jāpatek.

Voldis un papucis nolika pa pusstopam blakus lielajai alus krūzei, un, kad viss bija gatavs, piecēlās arī vecāmāte un nāca pie galda. Viņa sēdēja vienā galda galā, vecaistēvs otrā, bet BIlle vecamtēvam blakus un izrādījās, ka Martiņa sarūpējusi īpaši Billei gardu jāņogu dzērienu. Vecāmāte gan sacīja, ka skuķis varot dzert alu, bet mammucis it šerpi atcirta, ka neesot ko radināties no mazām dienām, vai nu nezināms, ar ko tas beidzoties, un nikni paskatījās uz papuci, kas pildīja visiem glāzes no baltā pusstopa. Savu glāzi mammucis apgrieza ar peciņu gaisā. Lai skaidrs, kuri te dzer un kuri te nedzer. Arī alus krūzi mammucis cēla pie lūpām un tūlit uz galda atpakaļ. Tikai neviens nelikās zinis.

Ēda uz dzēra dūšīgi, it īpaši vecāmāte. Viņas apaļā seja kļuva arvien sārtāka, smaids platāks un piere norasoja sīkām sviedru lāsītēm. Glāzīti izmetot, viņa neviebās kā Lonija, nekrekstēja kā Voldis, nenosēcās kā Kiršs, tikai aplaizīja smaidīgās lūpas.

Balsis visiem kļuva skaļākas. Vienīgi mammucim, Lonijai un vecaimātei ne. Billei reiz bija dzirdējusi vecotēvu norūcam, ka Lavīzei pat parunāt esot slinkums. Tas nu grūti saprotams. Billei arī bija daudzi un dažādi slinkumi, bet parunāt - nekad, ja vien ļāva, ja nekliedza, lai tur muti, neuzbāžās, izbeidz.

Un tad vecāmāte piecēlās un vēl leņāk nekā parasti aizgāja uz to krēslu, kur vienmēr sēdēja. Krēslu viņa pat aptaustīja, tomēr šā vai tā uzsēdās šķībi un būtu apkritusi, ja nepieskrējis vecaistēvs un neuzsēdinājis pareizi. Vecāmāte, it kā nekas nebūtu bijis, salika rokas apaļiski klēpī un smaidīja.

Mammucis un Lonija vāca galdu nost. Billei atļāva nest uz virtuvi mažus un dakšiņas, ko varēja saplēst, un, kad traukus mazgāja, Lonija pat iedeva Billei dvieli, lai tos nažus un dakšiņas noslauka. Bille bija lepna un slaucīja ļoti rūpīgi, tomēr beigās mammucis izgrāba no kastītes visu Billes slaucījumu, nolamāja par lēvuru, uzbļāva, lai taisās, ka tiek, un visu pārslaucīja. Arī Lonijas mazgātos un slaucītos traukus pārcilāja tādiem pirksitem, ka Lonija glavu vien atmeta.

Bille izgāja dārzā. Jāņogu krūmi pilni garu, saules caurspīdētu ķekaru, bet Bille jau bija izdzērusi trīs krūzes Martiņas gardā dzēriena, ogas likās skābas. Zemē sakritušie āboli arī skābi. Bille nāca atpakaļ un apsēdās mājas priekšā uz soliņa, kur jau tupēja dzelteni strīpains kaķis. kaķis tūlīt iekāpa Billei klēpī, Bille glaudīja kaķi, kaķis murrāja un slējās laizīt Billei vaigu, mazliet slapju pēc nozaimotās dakšiņu slaucīšanas. Mēle kaķim bija nejauki asa, bet Bille nesaņēmās viņu apvainot, grūst zemē. Kaķis jau gribēja būt labs un mīļoja viņu.

Dižistabā vīri laikam spēlēja kārtis. Tur plīkšķēja, klaudzēja pirkstu kauliņi, pa brīžam skanēja saucieni: - Garām!... Zole!... Platais!... - nebija ko klausīties.

Kaķis nu aiz labsajūtas laida asus nagus Billes ciskā - murrādams cirta un ievilka, cirta un ievilka. Bille vairs kaķi neglaudīja, bet tas arī nelīdzēja. Tagad gan vajadzēja grūst kaķi nost, bet kaķis bija tik laimīgs, ka žēl viņu atstumt.
Bet nu papucis istabā sāka kliegt par blēdīšanos un piespēlēšanu, un Voldis bļāva, ka pats nemāk spēlēt un blēdis, gāzās krēsli, šļūkāja soļi, kaut kas mīksti būkšķēja, Kāvās?

Tad mammucis aizkliedzās tik spalgi, ka Bille nosvieda kaķi, kleita vien notirkšķēja, kur kaķa nagi izplēsa lēveri, un skrēja glābt.

Mammucis tikai stāvēja un kliedza, Lonija arī stāvēja un lauzīja rokas, vecāmāte no sava krēsla skatījās glāžainām acīm, Krišs, atzvēlies pie galda, smīnēja, bet vecaistēvs puspacēlies, ar rokām pret galda malu atspiedies, bargi lūkojās, kā papucis stampā Voldi iekšā zaļajā gumijkoka toverī. - Nu es tev to degunu pataisīšu atkal taisnu, - šņāca papucis.

Un tad vecaistēvs tādā balsī, ka glāzes uz galda sacēlās un vien pat apkrita, bet Billei no pārbīļa tika biksēs, kliedza:
Žā-ān! Miers!

Papucis atslējās. Padeva Voldim roku un izvilka viņu no tovera. Gumijkoks bija nolauzts, un kāds no Volža gaišpelēkais, asi gludinātais bikšdibens! Vien vienīga melna zeme! lonija lauzīja rokas vēl gaužāk, pat apraudājās. Vecāsmātes lūpas atkal iestiepās pierastajā smaidā. Mammucis nicīgi iešņācās, bet tad ieraudzīja Billes saplēsto kleitu un peļķīti uz grīdas. Billei tūlīt iecirta pļauku, nosauca par kraupi un aizrāva uz virtuvi.

Drīz tur ienāca arī Lonija ar Volža biksēm. Krišs tikām aizdevis Voldim savas, kurām vajadzēja krietni uzlocīt galus un savilkt jostu, bet arī tā Voldis diezcik smalki vairs neizskatījās. Un papuča krekls bija ar asinīm, papucis palika līdz pusei pliks, bet Voldis mutes bļodā skaloja degunu.

Bille skatījās, vai paucis pataisījis Voldim degunu atkal taisnu, bet nelikās viss. Nebija arī neviena, kas varētu Billei izdot biksītes, vajadzēja iztikt bez, un kaķa aizplēstais kleitas lēveris pagaidām piesprausts ar saduramadatu.

Mammucis ar Loniju plinčinājās virtuvē, Billei pieteikts nekur vairs nekustēt - noplēsīšoties līdz kaulam, kā tad uz Rīgu braukšot, bet vīri atkal vienā mierā dzēra alu, tikai kārtis vairs nespēlēja, līdz kamēr vecāmāte negribīgi ieminējās, ka nu vajadzētu kādam patecēt pēc Odaļas.

Odaļa bija melni sarkanīga govs - govi turēja tikai vienu, cik nu savām vajadzībām, jo slaukt vajadzēja vecaimātei Lavīzei pašai, nelīdzēja nekāda sirdskaite: govis Gūtmaņu vīri nav slaukuši un neslauks, lai tur velns par mazu vīriņu paliek.

Odaļa bija nikna kā pieci buļļi kopā, nekādu paecētāju pie viņas nevarēja sūtīt, un no aploka viņu vajadzēja vest un kūtī piesiet vīrieša cilvēkam. Un vēl nolikt Odaļai pie sāna vecāsmātes slaucamķebli, ko tikai sauca par ķebli. Patiesībā tā bija no bieziem dēļiem sanaglota kaste, jo ķebļa kājiņas zem vecāsmātes svara iedzītos pakaišos līdz sēdeklim.

Vecaistēvs domāja, ka pēc Odaļas vajadzētu iet Krišam, Krišs domāja, ka to kādreiz varētu izdarīt viņa smalkie Rīgas brāļi, kuriem spēka tik pārmēram daudz, ka gumijkoki jālauž, toveros jāstampājas un jāgāž māja apkārt.

Voldis bija gatavs gājējs. Viņš reiz to nikno Odaļu esot jāšus pārjājis no aploka. Kad pašiem nav iekšā tad govs nikna! Un papucis arī gribēja iet, bet vecaistēvs teica, ka kopā šie neiešot, un Voldis sacīja, ka izkāvušies viņi jau esot un vairāk par reizi dienā pat puiku gados neplēsušies.

Aizgāja abi, smiedamies un papirosus kūpinādami.

Bille stāvēja uz sliekšņa, mammuča priekšautā ievīstīta, un mammucis lāpīja kaķa saplēsto kleitu. Ar Loniju viņa nerunāja, un Lonija ar mammuci arī ne, abas klusītēm šņāca.

Kaķis atkal sāka glaudīties ap Billi un murrāt, tikai nu Bille bija mācīta, neņēma kaķi klēpī. nedod dieniņ, vēl mammuča priekšautu saplēsīs! Bille tad labāk skatījās, kā gar kūti šaudās bezdelīgas un kā Reksis pie savas būdas, zobus klakstinādams, ķer blusas.

Izblusinājies Reksis sāka kopt dzeltenbalto kažoku. Nē, kādas vietas suņi ar mēli laizīja, uz to bija kauns skatīties!

Un nevajadzēja arī. Pa ganību ceļu uz sētu, bullīgi rēkdama, nesās Odaļa ar papuci mugurā. Papucis turējās Odaļai pie ragiem, kratījās tik jocīgi un šķobija seju tā, ka Bille sāka pilnā kaklā smieties. Kaut kur aiz muguras iekliedzās mammucis.

Odaļa metās kūtī. Papuča piere atsitās pret kūts durvju augšējo siju, papucis lidoja pa gaisu. Tādus jokus Bille ne cirkū ne bija redzējusi! Bet nu papucis gulēja zemē un nekustējās vairs nemaz.

Kāds pagrūda Billi no durvīm. Pie papuča skrēja vecāmāte. Vecāmāte Lavīze skrēja? Citkārt Bille būtu smējusies dūrē, skatoties, kā ļengājas vecāsmātes sāni un vicinās rokas, bet nu smiekli vairs nenāca.

Vecāmāte aizkunkstējās un nometās ceļos pie papuča. Tad pieskrēja mammucis un arī nometās zemē, pienāca vecaistēvs un Krišs, tikai Lonija palika durvīs, un Voldis vēl tālu uz ganību ceļa.

Bille gāja pie papuča stīviem soļiem. Bail. Pašā sētas vidū bija drausmas, un lielais Reksis aizsmilkstējās sīkā kucēna balsī.

Papucis nekustējās un liekas pat neelpoja. Vecāmāte, ausi viņa pie krūtīm piespiedusi, kaut ko pūlējās sadzirdēt, tad atliecas un teica: - vēl pukst. pienāca Voldis, galvu atmetis, bet bāls. Vecaistēvs tikai paskatījās un nospļāvās maurā. Žokļu galos balti pumpuļi.

Krišam arī žokļu galos pumpuļi. Viņš caur zobiem teica: - Savāc savu mamzeli un ar vakara autobusu prom, špicbuk! Bet Voldis vēl stāvēja un stāvēja, un skatījās uz papuci.

Beidzot papucis atvēra acis un it kā pūlējās pasmaidīt: sak, neuztraucieties, ir jau labi, bet no smaida nekas neiznāca un acis atkal aizkrita.

Bille raudāja bez skaņas, dūri zobos iekodusi, tikai raustījās. Viņai bija bail kādu vēl arī sadusmot, bet neviens uz viņu neskatījās.

Kūtī nepiesieta ārdījās satracinātā Odaļa, pārbīlī kvieca puscūcis. Vecaistēvs un Krišs ļoti lēni un uzmanīgi nesa papuci uz istabu un noguldīja Kriša gultā. Vecāmāte uzlika viņam uz pieres slapju dvieli un tad nokrita uz grīdas. Lūpas viņai bija zilas, seja pelēka.

Vecaistēvs viens pats pacēla vecomāti uz rokām - tikai dzīslas briesmīgi izspiedās - un aiznesa uz viņas gultu. Apsedz, noglāstīja galvu, nopūtās un gāja zirgus jūgt. Pēc ārsta.

Mammucis sēdēja pie papuča. BIlle bailīgi pienāca. Mammucis apkampa Billi piespieda galvu pie krūtīm. Billi apkampa! Tā būtu nepieredzēta laime, ja papucis negulētu tik bāls, gandrīz bez elpas, ar slapju dvieli uz galvas. Un tad jau arī mammucis pastūma Billi nost: - Ej! Ej!

Kur gan Bille, priekšautā savīstīta, īpaši varēja aiziet? Līdz logam. Pa logu viņa noskatījās, kā starp vītolu apaļajiem cekuliem slīd projām Volža un Lonijas gaiši viļņotās galvas. Atmestas. Un muguras abiem stīvas. Tikai Volža bikses drusciņ tumšākas par žaketi. Vēl mitras.

Kūtī dobji māva Odaļa. Prasījās slaucama. Vecāmāte gultā cēla rokas, bet rokas krita atpakaļ. Un tad Krišs - Gūtmaņu vīrs! - ņēma slauceni un gāja uz kūti. Viņš tur sabija diezgan ilgi, un Odaļa vairs nemāva, tomēr virtuvē Krisš atgriezās ar tukšu slauceni. Odaļa slaukt gan ļāvusies, bet pienu izspērusi. Piens laikam ticis Krišam acīs, tās bija pavisam baltas.

Krēsla aiz loga kļuva aizvien biezāka, beidzot jau melna, redzēt vairs nevarēja neko. Tikai klausīties. Bet katru reizi, kad likās - tur brauc vecaistēvs, tālie rati aizrībēja garām. Un tikai tad, kad Bille jau skaidri zināja, ka vecaistēvs vairs neatgriezīsies, ka, tik ātri braukdams, viņš ceļā nosities, kā pērn nositās Gūtmaņu kaimiņš, ka papucis nomirs un vecāmāte nomirs bez ārsta, mammucis nomirs no bēdām un Billei vairs nebūs neviena, neviena pasaulē, zirgu pakavi nodunēja durvju priekšā, rati apstājās, skanēja vecātēva un sveša vīra balsis.

Glābiņš bija klāt.

Ciemos pie vecātēva-1.daļa





Bilde ©

Šeit komentāri ir liegti. Jaunus komentārus pievienot vairs nevar.