Šis būs neparasts stāsts jeb drīzāk pārdomas, kas mani pārņēma savā varā, izdzirdot par Mārtiņa Freimaņa aiziešanu. Man ir sajūta, ka tās ir kā abpusēji griezīgs zobens, kura viena puse vērsta uz ticīgajiem, bet otra uz neticīgajiem. Bet zobens ir viens, un mēs visi, visupirms, - cilvēki.
Par Mārtiņu nekad nebiju fanojusi, vēl vairāk – sagrābstot kopā viņa izturēšanos un līdz manīm nonākušos mēdiju ziņu fragmentus, par viņu bija izveidojies ne visai labs PRIEKŠSTATS. Es, kristiete būdama, biju ielikusi viņu plauktiņā, uz kura bija rakstīts – viņš noteikti nav kopā ar Dievu un tāpēc nav manas uzmanības vērts.
(Jā, es apzināti uzrakstu šo patiesību, jo tā savā kailumā ir ļoti skarba, un es zinu, ka tas ir akmens daudzu kristiešu dārziņā, kas šķirojam cilvēkus, vērtējam un tiesājam tā vietā, lai dzīvotu un pildītu Kristus pavēli – mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu, un netiesāt, lai paši netaptu tiesāti. Jo VISI, pilnīgi visi mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, un katrā ikvienā Dievs ir ielicis daļiņu Sevis, un katru ikvienu cilvēku Dievs tā mīlējis, ka atdevis Savu Dēlu, Savu Paša Dzīvību, un Dievs vēlas, lai visi cilvēki taptu glābti, un Dievs mīl un pieņem mūs visus tādus, kādi esam, bet, tiesājot otru, mēs tiesājam Pašu Dievu un galu galā – notiesājam sevi.)
Tāpēc, izdzirdot par Mārtiņa nāvi, pirmā doma, kas neviļus ieskrēja prātā bija – nu jā, mēs nekad nevaram zināt, kad šī stunda pienāks, bet dzīvojam savu dzīvi izpriecās, bezrūpībā un grēkā, domādami, ka tā būs vienmēr¹. It kā meklējot tam apstiprinājumu, sāku lasīt publikācijas par Mārtiņu, ko draugi un paziņas par viņu saka. Un mani pārsteidza tas, cik bieži izskanēja šādi vārdi:
„viņš nekad neatteica ne padomu, ne kādu dziesmu", „viņš vienmēr ar visu dalījās", „viņš par visiem uztraucās un rūpējās", „viņš bija ārkārtīgi sirsnīgs cilvēks, gatavs atdot pēdējo kreklu saviem tuvākajiem", „viņš tikai deva un deva visiem ļoti nesavtīgi, tikai pretī nesaņēma neko", „viņš nekad neesot gaudies vai sūdzējies, bet pret visu izturējies ar sirsnīgu humoru", „viņš bija vientuļnieks, bet to kompensēja, radot prieku citiem", „viņš sitās saviem spēkiem, tajā pašā laikā neaizmirstot arī par citiem", „jaunajiem daudzkārt palīdzējis iekarot pašmāju mūzikas tirgu", „ja bija vajadzīga profesionāla vai privāta palīdzība, viņš nekad neatteica", „staigājot pa Rīgas centru, Mārtiņš esot ar visiem sveicinājies un aprunājies", "viņš zināja visu sētnieku dzīvesstāstus, un visi pazina viņu", „par vienkāršo tautu viņš zināja visu un ar visiem bija draugs", „viņš nebija lepns", „viņš bija dzīvespriecīgs un ļoti atvērts cilvēks", „par Mārtiņu nevaru teikt nevienu sliktu vārdu", „viņš bija Labs un Talantīgs. Tādu cilvēku nav daudz. Pārāk labs - visiem gribēja sevi dot, nevienam nežēloja, bet pretī nesaņēma tik daudz, kā sapņoja un gaidīja. Dzīvē viņš nebija tāds kā uz skatuves - dullais un agresīvais. Tā arī bija viņa dzīves emocionālā drāma. Es un citi - mēs centāmies viņam palīdzēt, cik varam. Pat būdams slims, viņš vēl bomžiem zupu vārīja, mēs esam zaudējuši labu draugu un patiesu cilvēku".
Es lasīju to visu, ieklausījos viņa dziesmās un asaras ritēja nebeidzamā straumē pār maniem vaigiem, jo es sapratu, cik viegli mēs spriežam par otru, tā vietā, lai iepazītu. Cik viegli vērtējam, tā vietā, lai mīlētu. Cik viegli ieliekam savu priekšstatu rāmjos, tā vietā, lai ieraudzītu. Cik viegli uzliekam zīmogu, tā vietā, lai palīdzētu. Cik viegli paejam garām, tā vietā, lai – izglābtu.
Lasīju viņa dzīvesstāstu (kasjauns.lv/Mārtiņa Freimaņa dzīves traģēdija) un mani šokēja tās atziņas, ko sapratu. Dievs nogāza mani no kājām, no maniem augstumiem, to atklājot. Mīļie, kristieši, kas tad ir mīlestība?
Vai mīlestība nav piedot savam tēvam, kurš reiz pametis un piemānījis, un atjaunot attiecības pēc daudziem gadiem. Vai mīlestība nav uzmeklēt māti ar rožu buķeti un dāvanu psihoneiroloģiskajā slimnīcā un piedot tai, kura tik daudz pāri darījusi, tāpēc reiz atņemtas mātes tiesības, bet tiekoties tagad noliedz savu dēlu. Vai mīlestība nav nesūkstīties un nerunāt par savas dzīves grūtībām, bet rūpēties par tiem, kam grūti, citus liekot augstāk par sevi. Ar humoru atcerēties studiju laikus, kad no aukstuma istabā bijis jāatplēš pie spilvena piesalušie mati un vairākas dienas jāpārtiek tikai no ūdens. Klusējot paciest netaisnību un trūkumu laikā, kad cilvēki redz tikai ārpusi zvaigžņu stundā rokoperā „Kaupēn mans mīļais", pašam esot piemānītam, bez iztikas līdzekļiem, badā. Vai mīlestība nav nopirkt pārtiku un izdalīt naudu vietējiem iedzīvotājiem ceļojuma laikā Kenijā, pieiet klāt pakritušai iedzērušai sievietei, lai pavaicātu, vai nevajag palīdzēt, palīdzētu piecelties un vienkārši paņemtu pār pleciem un aiznestu līdz pieturai, palīdzēt bāreņiem, invalīdiem, bomzīšiem un dzīvniekiem, paņemt no patversmes suni, no ielas kaķus, lai par tiem rūpētos un dāvātu mājas, glābt migrējošās vardes no sabraukšanas galu galā, bet, staigājot pa Rīgas centru, sēt pupas, lai ziedošas tās sagādātu prieku cilvēkiem, izdaiļotu pilsētu un, palielinot tūristu interesi par Rīgu, uzlabotu tās tēlu pasaules acīs. Realizēt Dieva doto talantu, neafišēt savus darbus, liegt sev atpūtu, jo no tevis ir atkarīgi citi cilvēki, aprunāties uz ielas ar vienkāršiem garāmgājējiem un vienmēr gaidīt ciemos draugus, lai pacienātu ar kaut ko pašgatavotu. Bet Mārtiņš pats tika teicis „Ja cilvēki vairāk smaidītu un nebūtu dažreiz tik radikāli, tad pasaule būtu daudz gaišāka." „Par mani smejas: visu pasauli neaizlāpīsi! Bet es vismaz to vienu zeķi salāpu... Ar mani baidās iet uz zooloģisko dārzu. Ja nu man šķiet, ka žirafes ir par maz koptas?"
Tie visi ir darbi, kas raksturo Mārtiņu, viņa darbi nevis viņa vārdi, darbi, kas liecina par viņu un paliks aiz viņa. Cik daudzi no mums, roku uz sirds liekot, par sevi var teikt tāpat? Es nevaru.
Tāpēc mana sirds vai lūza un man likās, ka Dievs tā raud par Mārtiņu, kurš netika izglābts, jo neviens no mums viņam nepastāstīja par Kristu. Jo pasaulē ir daudz labu cilvēku, bet tik daudz labu cilvēku aiziet uz elli, tā vienīgā iemesla dēļ, ka nepazīst Kristu un neatzīst Kristu. Jo Kristus saka „neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani"², un, tikai Kristū ir mūsu dvēseles glābšana. Šī vēsts ir pavisam vienkārša. Tā ir TIK vienkārša, lai to saprastu bērns un garā vājais, un varbūt tāpēc to ir tik grūti saprast gudrajiem pieaugušajiem.
Un tā ir mūsu (kristiešu) atbildība un mūsu daļa. Un šādā brīdī līdz sāpēm skaidra kļūst šī patiesība – cik svarīgi ir pastāstīt šo Dzīvības vēsti, cik svarīgi būt līdzās. Jo tas var izglābt kāda CILVĒKA dvēseli, kas Dievam tik ļoti dārga. Jo miesa ir mirstīga, bet gars un dvēsele nemirstīga. Latvijas Kristīgā radio (lkr.lv arhīvs/aktuāla diskusija) raidījumu ciklā par cilvēku „Kur pēc nāves paliek gars un dvēsele", tika minēts, ka zinātnieki ar speciāliem aparātiem uztvēruši, kā neticīga cilvēka dvēsele kliedz pēc miesas nāves. Un, protams, ka viņa kliedz, jo saprot un tagad visā skaidrībā redz³, ka Dievs IR un Kristus IR, bet nu jau ir par vēlu. Un to apzinoties, jo apziņa ir dvēseles daļa, jau ir kā būt ellē. Ka visu mūžu, kad šī iespēja noticēt Dievam un izvēlēties Kristu bijusi, tā palikusi neizmantota!
Tā saprotu, ka Mārtiņš ir bijis tiešs, vienmēr atklāti sakot, ko domā, un cieņā pret viņu es arī tāda šeit esmu. Jā, tā nav īpaši ērta un bieži sastopama īpašība, jo ne visiem patīk to dzirdēt, un, ne visiem ir drosme to darīt zināmu, turklāt īpaša spēja ir to pateikt mīlestībā, kad otrs saprot, ka vēli labu nevis sliktu. Varbūt tāpēc šodien patiesība ir kaut kur pazudusi, noslēpta, pārvērsta, deformēta, nogalināta, jo mēs baidāmies, ko par mums padomās, trūkst drosmes būt šajā laikā sev pašiem, domājam par savu labumu, neesam brīvi un mums trūkst šīs mīlestības, kurā to pateikt. Mēs esam atļāvuši patiesības vietu ieņemt meliem – mūsu katra, laulības, ģimenes, baznīcas, skolu, mēdiju, tautas un valsts dzīvēs. Tāpēc lūdzu, piedod, Mārtiņ, un, piedod mums, Dievs.
Un, visbeidzot - pamanīju, ka ikdienas publikāciju komentāros Dievs tiek nicināts un zaimots, bet brīdī, kad saskaramies ar mīļu cilvēku nāvi, komentāros atskan cerība par tikšanos tur augšā. Un tas ir dabiski, jo ikvienam ir grūti noticēt, ka mēs beidzamies ar nomiršanu un aprakšanu kapā.
Tāpēc es ceru, ka varbūt tomēr.. izskanēja šie 5 vārdi no Mārtiņa mutes un sirds – mans Kungs ir Jēzus Kristus. Vai divi. Jo Dievs saka: „Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts"⁴. Jēzus Kristus Vārds ir pāri visiem vārdiem un Viņa priekšā reiz locīsies visi ceļi kā debesīs, tā arī virs zemes un pazemē⁵. Tas vienkārši tā ir. Tāpēc, varbūt tomēr kāds kādreiz to pastāstīja, un Mārtiņa sirds beigās atsaucās. Varbūt kāds mediķis bija līdzās un pateica. Varbūt kāds draugs, kurš apciemoja. Varbūt Dievs Pats pieskārās un pēdējā brīdī šos vārdus sirdī ielika. Jo Dieva žēlastība ir pāri mūsu saprašanai. Bet varbūt Mārtiņš bija kristietis, un es to vienkārši nezinu, un mēs to vienkārši nezinām. Jo tikai Dievs zina cilvēka sirdi. Un mēs reiz tiksimies tur augšā.
Pēc šā uzrakstīšanas nejauši atradu vēl ko. Tā ir Mārtiņa atbilde pirms gada uz jautājumu - kādas ir sajūtas, sasniedzot tā saucamo Jēzus vecumu, 33 gadus. „Viņš smejoties atzīst, ka nedaudz svētuma ir nācis klāt. "Jā, tagad es jūtos svēts,", bet popularitātes ziņā sevi ar Jēzu Kristu vēl salīdzināt nevēlas. "Protams, ka viņš ir par mani populārāks. Es esmu tāds vienkāršs raspizģejs," samulsis pauž Freimanis, tomēr piekrīt, ka zināmas līdzības starp viņa un Jēzus gaitām un dzīvesveidu var vilkt. (..) ar Jēzu bija līdzīgi - viņš arī ap sevi pulcēja cilvēkus," uzskata Freimanis un atzīst, ka viņš dzīvē darījis visu to pašu ko Jēzus (aut: Un Kristus taču lūdza un mīlēja Dievu no visas sirds), izņemot vienu lietu. "Es nekad neesmu mēģinājis staigāt pa ūdens virsmu. Tik stulbs es vēl neesmu," smejas mūziķis."
P.S. Es gribētu, lai mēs visi reiz būtu vienkārši cilvēki, vienoti savā cilvēcībā. Jo visi mēs esam cilvēki, radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Es gribētu, lai mēs ieraugām šo tievo, trauslo, neredzamo, bet tik spēcīgo saiti, kas mūs visus vieno. Un lūdzu – lūgsim par cilvēkiem pasaulē un stāstīsim viņiem par Kristu.
(Jā, es apzināti uzrakstu šo patiesību, jo tā savā kailumā ir ļoti skarba, un es zinu, ka tas ir akmens daudzu kristiešu dārziņā, kas šķirojam cilvēkus, vērtējam un tiesājam tā vietā, lai dzīvotu un pildītu Kristus pavēli – mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu, un netiesāt, lai paši netaptu tiesāti. Jo VISI, pilnīgi visi mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, un katrā ikvienā Dievs ir ielicis daļiņu Sevis, un katru ikvienu cilvēku Dievs tā mīlējis, ka atdevis Savu Dēlu, Savu Paša Dzīvību, un Dievs vēlas, lai visi cilvēki taptu glābti, un Dievs mīl un pieņem mūs visus tādus, kādi esam, bet, tiesājot otru, mēs tiesājam Pašu Dievu un galu galā – notiesājam sevi.)
Tāpēc, izdzirdot par Mārtiņa nāvi, pirmā doma, kas neviļus ieskrēja prātā bija – nu jā, mēs nekad nevaram zināt, kad šī stunda pienāks, bet dzīvojam savu dzīvi izpriecās, bezrūpībā un grēkā, domādami, ka tā būs vienmēr¹. It kā meklējot tam apstiprinājumu, sāku lasīt publikācijas par Mārtiņu, ko draugi un paziņas par viņu saka. Un mani pārsteidza tas, cik bieži izskanēja šādi vārdi:
„viņš nekad neatteica ne padomu, ne kādu dziesmu", „viņš vienmēr ar visu dalījās", „viņš par visiem uztraucās un rūpējās", „viņš bija ārkārtīgi sirsnīgs cilvēks, gatavs atdot pēdējo kreklu saviem tuvākajiem", „viņš tikai deva un deva visiem ļoti nesavtīgi, tikai pretī nesaņēma neko", „viņš nekad neesot gaudies vai sūdzējies, bet pret visu izturējies ar sirsnīgu humoru", „viņš bija vientuļnieks, bet to kompensēja, radot prieku citiem", „viņš sitās saviem spēkiem, tajā pašā laikā neaizmirstot arī par citiem", „jaunajiem daudzkārt palīdzējis iekarot pašmāju mūzikas tirgu", „ja bija vajadzīga profesionāla vai privāta palīdzība, viņš nekad neatteica", „staigājot pa Rīgas centru, Mārtiņš esot ar visiem sveicinājies un aprunājies", "viņš zināja visu sētnieku dzīvesstāstus, un visi pazina viņu", „par vienkāršo tautu viņš zināja visu un ar visiem bija draugs", „viņš nebija lepns", „viņš bija dzīvespriecīgs un ļoti atvērts cilvēks", „par Mārtiņu nevaru teikt nevienu sliktu vārdu", „viņš bija Labs un Talantīgs. Tādu cilvēku nav daudz. Pārāk labs - visiem gribēja sevi dot, nevienam nežēloja, bet pretī nesaņēma tik daudz, kā sapņoja un gaidīja. Dzīvē viņš nebija tāds kā uz skatuves - dullais un agresīvais. Tā arī bija viņa dzīves emocionālā drāma. Es un citi - mēs centāmies viņam palīdzēt, cik varam. Pat būdams slims, viņš vēl bomžiem zupu vārīja, mēs esam zaudējuši labu draugu un patiesu cilvēku".
Es lasīju to visu, ieklausījos viņa dziesmās un asaras ritēja nebeidzamā straumē pār maniem vaigiem, jo es sapratu, cik viegli mēs spriežam par otru, tā vietā, lai iepazītu. Cik viegli vērtējam, tā vietā, lai mīlētu. Cik viegli ieliekam savu priekšstatu rāmjos, tā vietā, lai ieraudzītu. Cik viegli uzliekam zīmogu, tā vietā, lai palīdzētu. Cik viegli paejam garām, tā vietā, lai – izglābtu.
Lasīju viņa dzīvesstāstu (kasjauns.lv/Mārtiņa Freimaņa dzīves traģēdija) un mani šokēja tās atziņas, ko sapratu. Dievs nogāza mani no kājām, no maniem augstumiem, to atklājot. Mīļie, kristieši, kas tad ir mīlestība?
Vai mīlestība nav piedot savam tēvam, kurš reiz pametis un piemānījis, un atjaunot attiecības pēc daudziem gadiem. Vai mīlestība nav uzmeklēt māti ar rožu buķeti un dāvanu psihoneiroloģiskajā slimnīcā un piedot tai, kura tik daudz pāri darījusi, tāpēc reiz atņemtas mātes tiesības, bet tiekoties tagad noliedz savu dēlu. Vai mīlestība nav nesūkstīties un nerunāt par savas dzīves grūtībām, bet rūpēties par tiem, kam grūti, citus liekot augstāk par sevi. Ar humoru atcerēties studiju laikus, kad no aukstuma istabā bijis jāatplēš pie spilvena piesalušie mati un vairākas dienas jāpārtiek tikai no ūdens. Klusējot paciest netaisnību un trūkumu laikā, kad cilvēki redz tikai ārpusi zvaigžņu stundā rokoperā „Kaupēn mans mīļais", pašam esot piemānītam, bez iztikas līdzekļiem, badā. Vai mīlestība nav nopirkt pārtiku un izdalīt naudu vietējiem iedzīvotājiem ceļojuma laikā Kenijā, pieiet klāt pakritušai iedzērušai sievietei, lai pavaicātu, vai nevajag palīdzēt, palīdzētu piecelties un vienkārši paņemtu pār pleciem un aiznestu līdz pieturai, palīdzēt bāreņiem, invalīdiem, bomzīšiem un dzīvniekiem, paņemt no patversmes suni, no ielas kaķus, lai par tiem rūpētos un dāvātu mājas, glābt migrējošās vardes no sabraukšanas galu galā, bet, staigājot pa Rīgas centru, sēt pupas, lai ziedošas tās sagādātu prieku cilvēkiem, izdaiļotu pilsētu un, palielinot tūristu interesi par Rīgu, uzlabotu tās tēlu pasaules acīs. Realizēt Dieva doto talantu, neafišēt savus darbus, liegt sev atpūtu, jo no tevis ir atkarīgi citi cilvēki, aprunāties uz ielas ar vienkāršiem garāmgājējiem un vienmēr gaidīt ciemos draugus, lai pacienātu ar kaut ko pašgatavotu. Bet Mārtiņš pats tika teicis „Ja cilvēki vairāk smaidītu un nebūtu dažreiz tik radikāli, tad pasaule būtu daudz gaišāka." „Par mani smejas: visu pasauli neaizlāpīsi! Bet es vismaz to vienu zeķi salāpu... Ar mani baidās iet uz zooloģisko dārzu. Ja nu man šķiet, ka žirafes ir par maz koptas?"
Tie visi ir darbi, kas raksturo Mārtiņu, viņa darbi nevis viņa vārdi, darbi, kas liecina par viņu un paliks aiz viņa. Cik daudzi no mums, roku uz sirds liekot, par sevi var teikt tāpat? Es nevaru.
Tāpēc mana sirds vai lūza un man likās, ka Dievs tā raud par Mārtiņu, kurš netika izglābts, jo neviens no mums viņam nepastāstīja par Kristu. Jo pasaulē ir daudz labu cilvēku, bet tik daudz labu cilvēku aiziet uz elli, tā vienīgā iemesla dēļ, ka nepazīst Kristu un neatzīst Kristu. Jo Kristus saka „neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani"², un, tikai Kristū ir mūsu dvēseles glābšana. Šī vēsts ir pavisam vienkārša. Tā ir TIK vienkārša, lai to saprastu bērns un garā vājais, un varbūt tāpēc to ir tik grūti saprast gudrajiem pieaugušajiem.
Un tā ir mūsu (kristiešu) atbildība un mūsu daļa. Un šādā brīdī līdz sāpēm skaidra kļūst šī patiesība – cik svarīgi ir pastāstīt šo Dzīvības vēsti, cik svarīgi būt līdzās. Jo tas var izglābt kāda CILVĒKA dvēseli, kas Dievam tik ļoti dārga. Jo miesa ir mirstīga, bet gars un dvēsele nemirstīga. Latvijas Kristīgā radio (lkr.lv arhīvs/aktuāla diskusija) raidījumu ciklā par cilvēku „Kur pēc nāves paliek gars un dvēsele", tika minēts, ka zinātnieki ar speciāliem aparātiem uztvēruši, kā neticīga cilvēka dvēsele kliedz pēc miesas nāves. Un, protams, ka viņa kliedz, jo saprot un tagad visā skaidrībā redz³, ka Dievs IR un Kristus IR, bet nu jau ir par vēlu. Un to apzinoties, jo apziņa ir dvēseles daļa, jau ir kā būt ellē. Ka visu mūžu, kad šī iespēja noticēt Dievam un izvēlēties Kristu bijusi, tā palikusi neizmantota!
Tā saprotu, ka Mārtiņš ir bijis tiešs, vienmēr atklāti sakot, ko domā, un cieņā pret viņu es arī tāda šeit esmu. Jā, tā nav īpaši ērta un bieži sastopama īpašība, jo ne visiem patīk to dzirdēt, un, ne visiem ir drosme to darīt zināmu, turklāt īpaša spēja ir to pateikt mīlestībā, kad otrs saprot, ka vēli labu nevis sliktu. Varbūt tāpēc šodien patiesība ir kaut kur pazudusi, noslēpta, pārvērsta, deformēta, nogalināta, jo mēs baidāmies, ko par mums padomās, trūkst drosmes būt šajā laikā sev pašiem, domājam par savu labumu, neesam brīvi un mums trūkst šīs mīlestības, kurā to pateikt. Mēs esam atļāvuši patiesības vietu ieņemt meliem – mūsu katra, laulības, ģimenes, baznīcas, skolu, mēdiju, tautas un valsts dzīvēs. Tāpēc lūdzu, piedod, Mārtiņ, un, piedod mums, Dievs.
Un, visbeidzot - pamanīju, ka ikdienas publikāciju komentāros Dievs tiek nicināts un zaimots, bet brīdī, kad saskaramies ar mīļu cilvēku nāvi, komentāros atskan cerība par tikšanos tur augšā. Un tas ir dabiski, jo ikvienam ir grūti noticēt, ka mēs beidzamies ar nomiršanu un aprakšanu kapā.
Tāpēc es ceru, ka varbūt tomēr.. izskanēja šie 5 vārdi no Mārtiņa mutes un sirds – mans Kungs ir Jēzus Kristus. Vai divi. Jo Dievs saka: „Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts"⁴. Jēzus Kristus Vārds ir pāri visiem vārdiem un Viņa priekšā reiz locīsies visi ceļi kā debesīs, tā arī virs zemes un pazemē⁵. Tas vienkārši tā ir. Tāpēc, varbūt tomēr kāds kādreiz to pastāstīja, un Mārtiņa sirds beigās atsaucās. Varbūt kāds mediķis bija līdzās un pateica. Varbūt kāds draugs, kurš apciemoja. Varbūt Dievs Pats pieskārās un pēdējā brīdī šos vārdus sirdī ielika. Jo Dieva žēlastība ir pāri mūsu saprašanai. Bet varbūt Mārtiņš bija kristietis, un es to vienkārši nezinu, un mēs to vienkārši nezinām. Jo tikai Dievs zina cilvēka sirdi. Un mēs reiz tiksimies tur augšā.
Pēc šā uzrakstīšanas nejauši atradu vēl ko. Tā ir Mārtiņa atbilde pirms gada uz jautājumu - kādas ir sajūtas, sasniedzot tā saucamo Jēzus vecumu, 33 gadus. „Viņš smejoties atzīst, ka nedaudz svētuma ir nācis klāt. "Jā, tagad es jūtos svēts,", bet popularitātes ziņā sevi ar Jēzu Kristu vēl salīdzināt nevēlas. "Protams, ka viņš ir par mani populārāks. Es esmu tāds vienkāršs raspizģejs," samulsis pauž Freimanis, tomēr piekrīt, ka zināmas līdzības starp viņa un Jēzus gaitām un dzīvesveidu var vilkt. (..) ar Jēzu bija līdzīgi - viņš arī ap sevi pulcēja cilvēkus," uzskata Freimanis un atzīst, ka viņš dzīvē darījis visu to pašu ko Jēzus (aut: Un Kristus taču lūdza un mīlēja Dievu no visas sirds), izņemot vienu lietu. "Es nekad neesmu mēģinājis staigāt pa ūdens virsmu. Tik stulbs es vēl neesmu," smejas mūziķis."
P.S. Es gribētu, lai mēs visi reiz būtu vienkārši cilvēki, vienoti savā cilvēcībā. Jo visi mēs esam cilvēki, radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Es gribētu, lai mēs ieraugām šo tievo, trauslo, neredzamo, bet tik spēcīgo saiti, kas mūs visus vieno. Un lūdzu – lūgsim par cilvēkiem pasaulē un stāstīsim viņiem par Kristu.
¹ Lūkas 21:34-36. ² Jāņa 14:6. ³Lūkass 16:20-31, Pāvila 1.Korintiešiem 13:12. ⁴Apustuļu darbi 2:21, Jāņa 1:12. ⁵ Filipiešiem 2:9-11. Informācija arī no tvnet.lv, kasjauns.lv, mango.lv.
Estere
Bilde ©glitter-graphics.net
Komentāri
Tiešām, lūgsim par cilvēku glābšanu un liecināsim par Viņa brīnuma darbiem!
Lai Dievs Jūs svētī!