Iespējams, esat dzirdējuši jautājumu, kurš tiek uzdots neskaitāmas reizes: “Kāda ir Ziemassvētku patiesā jēga?” Tam var būt tikpat daudz atbilžu, cik ir atbildētāji. Ziemassvētku vērojumi var atšķirties atkarībā no nācijas, kultūras un mājsaimniecības veida, bet parasti tas ir laiks, kad ģimenes un draugi sanāk kopā, bauda labu ēdienu, apmainās ar dāvanām un vēro, kā tuvojas vēl viena gada noslēgums. Daudziem tas nozīmē jautrību un svētku laiku, citiem skumjas vai depresiju, atgādinot par zaudēto vai sāpēm.

Biznesa un profesionālajai pasaulei Ziemassvētki ir kas vairāk kā biroju ballītes un gada beigas. Tirgotāji cer uz peļņas gūšanu, kas gada ieņēmumus paaugstinās no vidējiem uz izciliem. Tiek pārskatīti un cerams arī atjaunoti līgumi ar klientiem. Tiek pārvērtēti gada plāni un sastādīti nākamā gada mērķi. Dažas atpūtas dienas Ziemassvētku laikā dod iespēju atgūt elpu pirms mesties jaunā gada aktivitātēs.

Bet vai tas ir tas, ko nozīmē Ziemassvētki? Kāds šo laiku aprakstījis kā laiku, kad vēlamies lietas, kuras nemaz nav nepieciešamas, saņemam lietas, kuras negribam, un pērkam lietas, kuras nemaz nevaram atļauties, priekš cilvēkiem, kuri mums nemaz nepatīk. Izklausās nedaudz pesimistiski, vai ne? Šķiet, ka vispārīgajam aprakstam vajadzētu balstīties uz kaut ko vairāk kā lietu iekārošanu un dzīšanos pēc peļņas. Tad kur lai atrodam Ziemassvētku patieso jēgu? 

Pirmais Ziemassvētku stāsts ir izklāstīts Lūkas evanģelija pirmajās nodaļās. Te mēs atrodam jaunu jūdu vīrieti un sievieti, saderinātus, bet vēl oficiāli nesalaulātus, kuri veikuši grūtu ceļu no mājām Nācaretē uz Jeruzālemi. Kā teikts, neatraduši naktsmājām istabu, pāris apmetās kūtī, kur piedzima Kristus Bērniņš un tapa guldīts silē.

Tradicionāli Kristus piedzimšana tiek aprakstīta no dažādām perspektīvām. Gani, mājdzīvnieki, eņģeļi un gudrie vīri ir ļoti būtiskas aprakstu sastāvdaļas. Bet tas, kas šeit pietrūkst, ir raupjais koka krusts, kurā šis bērniņš – kuru Bībele sauc par miesā dzimušu Dieva Dēlu – beigs šīs zemes dzīvi. Bez krusta nebūtu vajadzība atcerēties vai svinēt pirmos Ziemassvētkus. Tas mums parāda svarīgas lietas par Dievu, lietas kurām jāatspoguļojas mūsu dzīvēs kā Viņa sekotājiem. Starp tām ir: 

Kristus galvenā īpašība, Viņa pazemība. Tik grūti iedomāties un pieņemt, ka visa Radītājs, Dievs iemiesojās cilvēka tēlā. “... bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Filipiešiem 2:7-8).

Dievs kalpoja mums, tādēļ mēs varam kalpot Viņam. Slava un gods bieži gaida, ka cilvēki kalpos viņu vajadzībām.Bet Jēzus atnāca ar nolūku kalpot citiem. “Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem” (Marka 10:45).

Viņš bija pieejams. Uz laiku, Dievs – Jēzus Kristus personā – kļuva cik vien iespējams līdzīgs mums. “Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka” (Ebrejiem 4:15).