Greizsirdība. Viena no šī termina definīcijām vārdnīcās ir: "Sajust aizvainojumu pret kādu šīs personas sāncensības, veiksmes vai priekšrocību dēļ vai arī aizvainojumu pret citu panākumiem vai priekšrocībām...greizsirdības sajūta, noskaņojums vai stāvoklis." Vai esat pieredzējuši ko līdzīgu?

 

 

Skaudība ir tuva greizsirdības radiniece, kas definēta kā "emocijas, kas rodas, ja cilvēkam trūkst citas personas izcilāko īpašību, sasniegumu vai īpašumu, un viņš vēlas, lai otram to trūkst". Vai jūs varat saskatīt kādu labumu greizsirdībā vai skaudībā pret citu cilvēku? Mums būtu grūti to atrast, taču šīs jūtas un attieksme ir regulāri sastopamas tirgus un profesionālajā vidē.

Pirms vairākiem gadiem es cīnījos ar greizsirdību. Vērojot vienaudža organizācijas uzplaukumu, es konstatēju skaudību par tās straujajiem panākumiem. Lai gan es centos to ignorēt, ik pa laikam man radās tādi jautājumi kā: "Kāpēc viņa organizācijai klājas labāk nekā manējai?" vai: "Ko viņi var piedāvāt, un es nē?"

Es sapratu, ka šāds domāšanas veids ir neproduktīvs, un, ja to nekontrolē, tas var kļūt destruktīvs. Tāpēc pēc dvēseles miera meklēšanas un lūgšanām es lūdzu Dievu man piedot. Daļēji tas bija tāpēc, ka, lai vai kas, es jutos aizvainots pret To Kungu par to, ka viņš man nebija devis tādus pašus panākumus. Manas grēku nožēlošanas lūgšana arī pamudināja mani lūgt piedošanu vienaudzim.

Rezultāts? Es jutos tā, it kā no maniem pleciem būtu novēlies smagums, un es varēju izbaudīt savus panākumus, nesalīdzinot tos ar savu vienaudzi vai kādu citu. Tas man ļāva koncentrēties uz Salamans Mācītājs 9:10 brīdinājumu: "Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari...", neskatoties pār plecu, lai redzētu, kā kādam citam klājas.

Bībelē parastajā atklātībā mēs atrodam daudzus greizsirdības piemērus, kad cilvēki kļūst aizvainoti pret brāli, draugu vai sāncensi, kuri, šķiet, tiek novērtēti vai svētīti vairāk nekā viņi. Piemēram, 1. Mozus grāmatā mēs lasām par to, ka Jāzepa brāļi kļūst greizsirdīgi uz tēva labvēlību pret viņu, tāpēc pārdod Jāzepu verdzībā.

Arī Izraēlieši lielā mērā cīnījās ar to. 4. Mozus grāmatā mēs varam lasīt par Jozua, Mozus palīgu, kad viņš sūdzas par citiem vadītājiem, kuri pēkšņi pravieto, kā to bija darījis tikai Mozus. Izraēliešu līdera atbildi mēs varam atrast 4. Mozus grāmatā 11:29, "Tad Mozus tam atbildēja: "Vai tu esi manu tiesību aizstāvis? Ak, kaut Tā Kunga tauta visa būtu pravieši, un kaut Tas Kungs Savu Garu pār viņiem visiem dotu!" Apustulis Pāvils ātri novērsa greizsirdības un strīdus jautājumu Korintas senajā baznīcā, liekot lietas skatīt pareizajā perspektīvā: "...viens saka: es turos pie Pāvila, bet otrs: es pie Apolla,.

.. Kas tad ir Apolls, un kas ir Pāvils? Tik kalpi, ar kuru palīdzību jūs kļuvāt ticīgi, ikviens tā, kā Tas Kungs viņam devis. Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē.... Jo mēs esam Dieva darba biedri, jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne." (1. Korintiešiem 3:4-9).

Abi, gan Mozus, gan Pāvils zināja, ka greizsirdība ir neauglīga. Tikai Dieva uzdevums ir noteikt, kādus talantus un iespējas katram cilvēkam vajadzētu saņemt. Mūsu uzdevums ir koncentrēties uz to, kā mēs izmantojam to, kas mums ir dots. Ja mēs esam tam uzticīgi, nevis salīdzinām savus panākumus ar citu, mēs iegūsim to mieru un prieku kādu Tas Kungs mums paredzējis un vēlas, lai mēs to piedzīvotu sava ikdienas darba pienākumu pildīšanā.