Kad darba vietas atgriezīsies pie normālā - ja vispār - to nav iespējams pateikt. Ieviešot pandēmijas ierobežojumus, daudzi cilvēki strādā no mājām. Tas ir, ja viņi vispār strādā. Daži atklāja, ka "darbs mājās" ir pievilcīga pārmaiņa - iespēja vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni.

 

Viens no šī "jaunā normālā" upuriem tomēr ir bijusi tiešas cilvēku savstarpējās mijiedarbības samazināšanās. Tehnoloģiskie jauninājumi, piemēram, Zoom, Skype, FaceTime un citi, ir palīdzējuši aizpildīt šo plaisu, taču tas neaizstāj spontānu saziņu aci pret aci, apstājoties pie kolēģa darba vietas, lai salīdzinātu piezīmes par projektu vai vienkārši lai apmainītos ar patīkamām lietām.

Dažreiz tas nozīmē tikai sastapties ar kādu un pateikt "Sveiki! Kā tev iet?", apmainīties smaidiem un turpināt gaitas, lai kurp mēs dotos. Tā ir ierasta, sirsnīga apmaiņa, taču pārāk bieži tā ir virspusēja un nav paredzēta nekādas reālas informācijas apmaiņai. Varbūt tāpēc nelaiķe rakstniece un aktīviste Maija Andželo rakstīja: "Kad cilvēki jautā, kā tev klājas, dažreiz "pietiek nekaunības" pat atbildēt patiesi."

Padomājiet par to: kad cilvēki saka "Sveiki, kā iet?", cik bieži jūs cenšaties tiem atbildēt, godīgi paskaidrojot, kā jums klājas? Vai otrādi, kā jūs reaģētu, ja kāds jums sāktu stāstīt par savām problēmām, sāpēm vai vilšanos?

Mēs varētu attaisnoties: "Nu, es vienkārši esmu pieklājīgs. Es saku sveiki, bet negribu zināt, kā kādam klājas." Es pats esmu līdzvainīgs, spilgti atceros reizi, kad apmeklēju konferenci. Satiekot draugu, kuru sen nebiju redzējis, es teicu: "Sveiks, Pīt! Kā tev iet?" Bet biju apstulbis, kad Pīts sāka atbildēt uz manu jautājumu. Tad ir bijušas arī reizes, kad cilvēki man ir teikuši to pašu, bet viņu ķermeņa valoda man teica, ka viņi īsti negrib zināt, kā man iet.

Par to arī stāsta kāda dziesma, kuru esmu daudzkārt dzirdējis. Kā dzied vokālists: "Patiesību sakot, patiesība tiek teikta reti." Mēs uzvelkam smaidus, kas maskē skumjas, bailes vai sāpes, ar kurām mēs varētu saskarties. Mēs atbildam: "Man iet labi" - pat, ja mums tā nav. Tiesa, mēs ne vienmēr varam veltīt laiku, lai uzklausītu kāda cilvēka problēmas vai dalītos savās, bet vai mums nevajadzētu darīt vairāk, lai atpazītu darba cilvēcisko pusi - dziļāk, kā tikai termiņus, mērķus un apsvērumus?

Svētajos Rakstos šī tēma minēta vairākkārt, uzsverot, cik svarīgi ir piedāvāt otram līdzi jušanu šajā ikdienas cīņā, ko mēs saucam par ikdienas dzīvi. Piemēram, 2. Korintiešiem 1: 2-4 teikts: "Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus..., kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši" Varbūt viens no mūsu likstu iemesliem ir tas, lai mēs varam just līdzi citiem, kas saskaras ar līdzīgām problēmām.

Cits fragments mūs pamudina: "Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami..." (Ebrejiem 10:24-25).

Kad - un ja - mēs atsāksim ierasto biroja darba kārtību, varbūt mums vajadzētu mazliet vairāk censties atbildēt patiesi, kad kāds jautā vai ja mēs jautājam: "Kā jums klājas?"