Dažkārt jau dzīvē tā mēdz notikt, - kaut kādu apstākļu sakritības pēc satiekas un sadraudzējas pat tādu sugu pārstāvji, kuri normālā situācijā nekad nekļūtu tuvi.
    Šis stāsts ir par vāverēnu vārdā Finegans, kurš, būdams vēl pavisam mazs, nonāca pie Kantloniem . Tā kā viņš bija nesen dzimis, taču palicis bez savas ģimenes, Debija Kantlone uzņēmās rūpes par viņu un viņu baroja.

    Kad Kantlone pieņēma sīciņo radībiņu un sāka par to rūpēties, atklājās, ka viņas kucītei, kas tobrīd gaidīja kucēnus – Žizeles jaunkundzei – mazais vāverēns pat ļoti patīk, un viņa labprāt uzņēmās Debijas asistentes pienākumus viņa kopšanā.
  Sākumā Finegans dzīvoja būrītī, jo Debija bažījās par to, vai kucīte tam ko nenodrītu. Bet, redzot, ka neilgi pirms kucēnu nākšanas pasaulē, Žizele vāveres būrīti divas reizes bija aizstiepusi uz savu migu, vāverēns tika izlaists laukā, un tad sākās lielā starpsugu draudzība!
   Divas dienas pēc kucēnu piedzimšanas, Žizele atļāva Fineganam auklēties ar kucēniem. Viņa pat ļāva viņam zīst kopā ar kucēniem. Tagad gan Finegans, galvenkoārt, izmanto pudelīti, lai paēstu, tomēr viņam joprojām patīk ērti iekārtoties groziņā kopā ar saviem brālīšiem un māsiņām, ieritinoties starp viņiem un iegrimstot dziļā snaudienā, un viss ir tā, it kā tam tā būtu arī jābūt.