2.daļa
Iestājies ārdurvīs, lai redzētu, kas notiek uz ielas, bārmenis, īsa
auguma, padrukns īrs ap gadiem piecdesmit, pagriezās un teica: ''Vai Tu
esi pēdējā laikā ieskatījies spogulī? Turot pie rokas mazu puisēnu, tu
nevarētu aiziet pat līdz nākamās ielas stūrim.''
''Par ko ne?'' vecais vīrs iebilda.
''Par ko ne?'' vecais vīrs iebilda.
''Tāpēc, ka tu neizskaties pēc tāda, kas varētu būt zēna tēvs vai vectēvs, vai vienlaga kas.''
''Man pašam ir bijuši bērni,'' vecais vīrs bezspēcīgi noteica.
''To jau es dzirdēju,'' bārmenis teica. ''Bet paliec vien sēžot. Vienkārši daži cilvēki drīkst būt laipni pret bērniem, bet citi nē.''
Viņš paņēma pudeli alus un aiznesa to uz vecā vīra galdiņa.
''Te tev būs no manis pudele alus,'' viņš teica. ''Es drīkstu šad un tad izdarīt kaut ko labu vecam vīram, tādam kā tu, un tu drīksti šad un tad izdarīt kaut ko labu bārmenim, tādam kā es, bet tev nav tiesību izdarīt kaut ko labu mazam zēnam, kura tēvs, visticamāk, atrodas tepat netālu. Tā kā sēdi un dzer savu alu.''
''Negribu es tavu smirdīgo alu,'' vecais vīrs teica. ''Tu nevari mani te ieslēgt kā tādu cietumnieku savā smirdīgajā krogā.''
''Tev te ir jāpašēž tikai līdz tam brīdim, kad atnāks zēna tēvs un aizvedīs viņu uz majām, tad tu varēsi iet, kurp vien gribēsi.''
''Es gribu aiziet tūlīt pat,'' vecais vīrs teica. ''Es negribu klausīties apvainojumus ne no viena paša visā pasaulē. Ja vien es tev pastāstītu šo to par sevi, esmu pārliecināts, tu nerunātu ar mani tādā tonī kā tagad.''
''Nu labi,'' bārmenis teica. Viņš negribēja izlaist situāciju no rokām un uzskatīja, ka spēs atrunāt veco vīru no iedomas iet zēnam palīgā. ''Pastāsti man šo to par sevi, un tad es, iespējams, nerunāšu ar tevi vairs tādā tonī, kādā runāju tagad.''
''Skaidrs, ka tā arī būs,'' vecais vīrs noteica.
Bārmenis apmierināts ievēroja, ka vecais vīrs ielej savā glāzē alu. Izdzēris trešdaļu glāzes, vecais vīrs turpināja. ''Mani sauc par Algeilēru, tā nu tas ir.''
Viņš atkal iedzēra alu un bārmenis gadiīja, kas būs tālāk. Nostājies letes galā, viņš tagad varēja redzēt zēnu, kurš ārā berzēja rokas.
''Algeilērs,'' vecais vīrs atkal ierunājās, nu jau daduz klusāk. Bārmenis nevarēja dzirdēt, ko viņš saka, bet tas jau vairs nebija tik svarīgi. Vecais vīrs bija atkal iegājis sevī.
Kāda sieviete, kas mēdza iegriezties te katru pēcpusdienu, parādījās durvīs, vezdama pie saites savu foksterjeru, un teica: ''Tur ārā aukstumā stāv kāds zēns. Kam viņš pieder?''
Sieviete cieši sakoda mākslīgos zobus un nopētīja telpā sēdošos, kamēr viņas suns lēkāja apkārt, priecādamies par piepešo siltumu.
''Ar viņu viss ir kārtībā,'' bārmenis sacīja. ''Viņa tēvs ir aizgājis kādās darīšanās un būs atpakaļ vistuvākajā laikā.''
''Nebūtu slikti, ja viņš to izdarītu vistuvākajā laikā,'' sieviete noteica. ''Ja pasaulē ir kaut kas, ko es nespēju izturēt, tad tie ir tēvi, kas atstāj bērnus uz ielas.''
''Algeilērs,'' vecais vīrs piepeši pagriezās un ierunājās skaļā balsī.
''Ko tu man uzdrošinies pateikt, vecā dzērājpakaļa?'' sieviete prasīja. Viņas suns parāvās uz vecā vīra pusi, nostiepa saiti un pāris reizes ierējās.
''Viss ir kārtībā,'' bārmenis samierinoši teica.
''Viņš tikai nosauca savu vārdu.''
''Nu labi, viņam paveicās, ka viņš nepateica neko vairāk,'' sieviete teica, atkal noklaudzinot savus mākslīgos zobus.
Viņas suns nedaudz nomierinājās, bet atkal sāka lēkāt. Mugurā tam bija mētelītis, ko saimniece viņam vienmēr uzvilka aukstā laikā, bet kājām tas nekā nedeva, un tieši kājas bija tās, ar ko suns sajuta aukstumu visvairāk.
Bārmenis ielēja sievietei alu, un viņā sāka dzert turpat pie letes. tad uztrausās uz ķebļa, lai atpūtinātu kājas, un suns pārstāja lēkāt, lai varētu nopētīt apkārtni.
Bārmenis uzsauca vēl vienu pudeli alus Algeilēram un, bez vārdiem, tikai uzmetot viens otram skatienu, viņi noskaidroja, ka tieši šajā punktā ir iespējams panākt tālāku vienošanos. Kāds vīrietis, gadus trīsdesmit piecus vecs, kura seja un it sevišķi ūsas likās ārkārtīgi pazīstamas, ienāca par trīsdesmit septītās ielas durvīm un pasūtīja glāzi burbonieša, un, kad glāze bija piepildīta, bārmenis ārkārtīgi klusi, tā lai neviens cits to nevarētu dzirdēt, ierunājās: ''Vai tas nevarētu būt jūsu puika tur ārpusē?''
Vīrietis bija pacēlis glāzi pie lūpām un ielūkojies tajā, bet izdzirdis jautājumu, viņš pārvietoja skatienu no glāzes uz bārmeni, ātri norija malku vīna un, nekā neatbildējis, aizgāja pie loga, lai paskatītos uz zēnu. Pēc brīža viņš atgriezās un pakratīja ar galvu. Viņš pasūtīja vēl vienu glāzi, izdzēra to un aizgāja ārā, un, ejot garām zēnam, vēlreiz rūpīgi to nopētīja.
Iztukšojis otru bezmaksas alus pudeli, Algeilērs sāka snaust savā krēslā, bet sieviete ar foksterjeru ņēmas stāstīt bārmenim par savu suni.
''Visu savu mūžu Tipijs ir pie manis,'' viņa teica, ''un visu laiku mēs esam bijuši kopā. Katru mīļu brītiņu.''
Turpinājums sekos...
''Man pašam ir bijuši bērni,'' vecais vīrs bezspēcīgi noteica.
''To jau es dzirdēju,'' bārmenis teica. ''Bet paliec vien sēžot. Vienkārši daži cilvēki drīkst būt laipni pret bērniem, bet citi nē.''
Viņš paņēma pudeli alus un aiznesa to uz vecā vīra galdiņa.
''Te tev būs no manis pudele alus,'' viņš teica. ''Es drīkstu šad un tad izdarīt kaut ko labu vecam vīram, tādam kā tu, un tu drīksti šad un tad izdarīt kaut ko labu bārmenim, tādam kā es, bet tev nav tiesību izdarīt kaut ko labu mazam zēnam, kura tēvs, visticamāk, atrodas tepat netālu. Tā kā sēdi un dzer savu alu.''
''Negribu es tavu smirdīgo alu,'' vecais vīrs teica. ''Tu nevari mani te ieslēgt kā tādu cietumnieku savā smirdīgajā krogā.''
''Tev te ir jāpašēž tikai līdz tam brīdim, kad atnāks zēna tēvs un aizvedīs viņu uz majām, tad tu varēsi iet, kurp vien gribēsi.''
''Es gribu aiziet tūlīt pat,'' vecais vīrs teica. ''Es negribu klausīties apvainojumus ne no viena paša visā pasaulē. Ja vien es tev pastāstītu šo to par sevi, esmu pārliecināts, tu nerunātu ar mani tādā tonī kā tagad.''
''Nu labi,'' bārmenis teica. Viņš negribēja izlaist situāciju no rokām un uzskatīja, ka spēs atrunāt veco vīru no iedomas iet zēnam palīgā. ''Pastāsti man šo to par sevi, un tad es, iespējams, nerunāšu ar tevi vairs tādā tonī, kādā runāju tagad.''
''Skaidrs, ka tā arī būs,'' vecais vīrs noteica.
Bārmenis apmierināts ievēroja, ka vecais vīrs ielej savā glāzē alu. Izdzēris trešdaļu glāzes, vecais vīrs turpināja. ''Mani sauc par Algeilēru, tā nu tas ir.''
Viņš atkal iedzēra alu un bārmenis gadiīja, kas būs tālāk. Nostājies letes galā, viņš tagad varēja redzēt zēnu, kurš ārā berzēja rokas.
''Algeilērs,'' vecais vīrs atkal ierunājās, nu jau daduz klusāk. Bārmenis nevarēja dzirdēt, ko viņš saka, bet tas jau vairs nebija tik svarīgi. Vecais vīrs bija atkal iegājis sevī.
Kāda sieviete, kas mēdza iegriezties te katru pēcpusdienu, parādījās durvīs, vezdama pie saites savu foksterjeru, un teica: ''Tur ārā aukstumā stāv kāds zēns. Kam viņš pieder?''
Sieviete cieši sakoda mākslīgos zobus un nopētīja telpā sēdošos, kamēr viņas suns lēkāja apkārt, priecādamies par piepešo siltumu.
''Ar viņu viss ir kārtībā,'' bārmenis sacīja. ''Viņa tēvs ir aizgājis kādās darīšanās un būs atpakaļ vistuvākajā laikā.''
''Nebūtu slikti, ja viņš to izdarītu vistuvākajā laikā,'' sieviete noteica. ''Ja pasaulē ir kaut kas, ko es nespēju izturēt, tad tie ir tēvi, kas atstāj bērnus uz ielas.''
''Algeilērs,'' vecais vīrs piepeši pagriezās un ierunājās skaļā balsī.
''Ko tu man uzdrošinies pateikt, vecā dzērājpakaļa?'' sieviete prasīja. Viņas suns parāvās uz vecā vīra pusi, nostiepa saiti un pāris reizes ierējās.
''Viss ir kārtībā,'' bārmenis samierinoši teica.
''Viņš tikai nosauca savu vārdu.''
''Nu labi, viņam paveicās, ka viņš nepateica neko vairāk,'' sieviete teica, atkal noklaudzinot savus mākslīgos zobus.
Viņas suns nedaudz nomierinājās, bet atkal sāka lēkāt. Mugurā tam bija mētelītis, ko saimniece viņam vienmēr uzvilka aukstā laikā, bet kājām tas nekā nedeva, un tieši kājas bija tās, ar ko suns sajuta aukstumu visvairāk.
Bārmenis ielēja sievietei alu, un viņā sāka dzert turpat pie letes. tad uztrausās uz ķebļa, lai atpūtinātu kājas, un suns pārstāja lēkāt, lai varētu nopētīt apkārtni.
Bārmenis uzsauca vēl vienu pudeli alus Algeilēram un, bez vārdiem, tikai uzmetot viens otram skatienu, viņi noskaidroja, ka tieši šajā punktā ir iespējams panākt tālāku vienošanos. Kāds vīrietis, gadus trīsdesmit piecus vecs, kura seja un it sevišķi ūsas likās ārkārtīgi pazīstamas, ienāca par trīsdesmit septītās ielas durvīm un pasūtīja glāzi burbonieša, un, kad glāze bija piepildīta, bārmenis ārkārtīgi klusi, tā lai neviens cits to nevarētu dzirdēt, ierunājās: ''Vai tas nevarētu būt jūsu puika tur ārpusē?''
Vīrietis bija pacēlis glāzi pie lūpām un ielūkojies tajā, bet izdzirdis jautājumu, viņš pārvietoja skatienu no glāzes uz bārmeni, ātri norija malku vīna un, nekā neatbildējis, aizgāja pie loga, lai paskatītos uz zēnu. Pēc brīža viņš atgriezās un pakratīja ar galvu. Viņš pasūtīja vēl vienu glāzi, izdzēra to un aizgāja ārā, un, ejot garām zēnam, vēlreiz rūpīgi to nopētīja.
Iztukšojis otru bezmaksas alus pudeli, Algeilērs sāka snaust savā krēslā, bet sieviete ar foksterjeru ņēmas stāstīt bārmenim par savu suni.
''Visu savu mūžu Tipijs ir pie manis,'' viņa teica, ''un visu laiku mēs esam bijuši kopā. Katru mīļu brītiņu.''
Turpinājums sekos...
1.daļa
Bilde ©RL
