Ejot cauri kādai mājiņu grupai, bērneļi manu somu ķerstot, izzog no sānu kabatas Snikerus. Pēc brīža atskrien mazas meitenītes un pavēsta man par zādzību. Par apbalvojumu viņām – Snikers. Viņas mani pavadīs un rādīs pareizo ceļu. Tā kā nekas iepriekš nav teikts, dodos taisni gar upi augšup, kā no rīta sākts. Meitenītes gan rāda, ka jāiet pāri vanšu tiltiņam, bet es ietiepjos. Beidzot nonāku upmalas brikšņos, kur taka izbeidzas. Kamēr brīnos, pa pēdām parādās Imants Z., un, neskatoties uz maniem protestiem, paņem manu mugursomu. Ātri ejam pāri tiltiņam, pēc brīža ieraugām Karmu; Imants paņem savu somu, Karma manu, es visvieglāko Karmas somu, un pa labu platu taku tālāk. Temps man ir par strauju, Imants Z. Aizdrāžas uz priekšu, mēs ar Karmu atpaliekam. Karma ir ekspedīcijas pavārs – cook. Viņš ir sīks, bet spēcīgs nepālietis ar pieredzi angļu ekspedīcijās. Cik sapratu angliski (nepāliešu angļu valoda grūti saprast, jo viņi jauc v skaņu ar b, pat dievs Višnu nepāliešiem ir Bišņu), viņam 27 gadi, ir sieva un divus gadus vecs dēls, ko viņš ar mīlestību audzina, kad atgriežas no ekspedīcijām. Būšot vēl otrs, bet ne vairāk. Nepālieši drīkstot plānot bērnu skaitu, ne tā kā musulmaņi, kas to nedrīkst. Sava amata lietpratējs, kalnos izturīgs un spēcīgs, pilsētā viņš pārvērtās par šiku, bieži drusku iereibušu, parastu nepālieti.
Karma pieklājīgi saka, ka mans temps ir labs un ka daudziem iebraucējiem sākumā iešana šādās vietās esot grūta. Vājš mierinājums, jo nav nekāda prieka vilkties pēdējam. Jau ir tumšs, kad ieklumzāju nakšņošanas vietā - visai primitīvā ciematiņā: kleķa mājeles, malā grīda, gulēšana uz lāviņām, mitrs, bet silts. Pēteris rāda uguni, es pie ūdens caurules mazgājos. Pavāri gatavo ēdienu. Jāapskata kāda vecāka sieviete – radikulīta tipa sāpes. Izbrīnīts ieraugu moderni izdarītus un angliski aprakstītus vēdera dobuma un ginekoloģisko orgānu sonogrāfijas izmeklējumus. Sonogrāfija ir pat pilnīgāka nekā P. Stradiņa klīniskajā slimnīcā, un tā ir sieviete, kas dzīvo vienas dienas gājienā caur džungļiem no tuvākā auto ceļa un mājā bez skursteņa.
Nākošajā rītā „ieejos" tīri labi. Plato taku šķērso nogruvums, kas apejams pa stāvu džungļu nogāzi. Rāpjamies, slīdam, turamies pie kaut kādiem krūmiem. Darbangā Teodors sāk protestu pret piparotiem ēdieniem. Pēc divām trim dienām pavāri beidzot ir sapratuši, ka Teodoram jādod kas maigāks, ja iespējams – silta piena krūze. Taka ved augšup lejup gar Miagdi upi. Sasniedzam Darapani ciemu, tas ir tikpat primitīvs kā iepriekšējie. Dubļaina ieliņa ar lopu mēsliem, izbrīnītas vietējo sejas. Līst smalks lietus. Esam dubļaini un slapji, bet ne nosaluši. Naktī visu laiku līst. Arī no rīta līst silts lietus. Pēteris ir nozīmēts man par uzraugu. Viņš par to ir gauži neapmierināts, salīdzina sevi ar žiguļa braucēju, kas iesēdināts ratos. Tāpēc Pēteris mudina mani iziet stundu pusotru ātrāk par pārējiem. Eju arī, ja liek. Līst silts lietus, soma pārvilkta ar sarkanu, ūdens necaurlaidīgu apmetni, zābaki braši šķaida dubļus un mēslus, pašsajūta lieliska. Sparīgi eju pa platu taku, cenzdamies aiziet pēc iespējas tālāk, lai nekaitinātu Pēteri, Pēc divām stundām apstājos kāda ciematiņa veikala terasē. Uz letes sēž kails, dubļains sieviešu kārtas bērns. Izdzeru siltu tēju. Prātoju, ka pārējiem, ja tiem izgājušu pusstundu vēlāk, tūlīt vajadzētu parādīties. Tomēr neviens nenāk, sāku salt, jo esmu salijis slapjš.
Beidzot pēc divām stundām parādās Pēteris, noskrējies un aizelsies: pēc stundas iešanas nosprieduši, ka esmu aizgājis pa citu taku, un sūtījuši Pēteri mani meklēt. Teodors ir ļoti noskaities, paziņo, ka trešo reizi vairs necietīšot. Sēžu klusu – bagāts kā grib, nabags kā var.
Atkal rīsa lauciņi, dubļi, pārkarināti tiltiņi pāri straujām upēm, taka brīžam vijas pa stāvu sienas augšā un lejā, daži drošinās zālē ar ledus cirtni. Gandrīz vertikālās sienas apaugušas ar zāli un kaut kādiem staipekņiem ar un bez dzeloņiem. Dzeloņi, par laimi, ar platu pamatni, tāpēc viegli izvelkami. Nepārtraukti līst.
Vakarā nakšņojam divstāvu skoliņā Muru ciemā. Māla grīda, vienkārši soli, melns, plats dēlis uz mietiem – tāfele. Tumsā ciema laukumiņā notiek tautiski priekšnesumi, par tiem – ziedojums no ekspedīcijas kases skolas labā. Ir dejas – kaut kas no indiešu filmās redzētām roku un auguma kustībām, bungu rīboņa, stabuļu svilpieni. Katru priekšnesumu sāk un beidz policista svilpe. Dejo individuāli, vairāk meitenes, bet ir arī puiši. Ciematiņā liela kņada, jo bez mums taču ir vēl 50 nesēji un 4 nepāliešu amatvīri.
Pa ceļam pazūd Karma. Viņš atrodas nākošajā rītā, līdzi nesdams pērtiķīti Maiklu. Maikls ir ļoti veikls un kustīgs. Visi viņu apbrīno un cienā. Pēteris priecājas, ka ar Maiklu uz pleca būs uzmanības centrā bāzes nometnē sniegā un ledū. Taču prieki ir pāragri, Maiklam ir trīs mēneši, viņš čurā un kakā kur pagadās. Džungļu takās viņš izlēkā līdzi, nepiebiedrojoties saviem ciltsbrāļiem, kuri brēkuļo brikšņos. Vēlāk, uz ledāja, viņš vēlas, lai viņu sasilda zem jakas, bet neviens to vairs negrib darīt. Maikls bāzes nometni sasniedz, sēdēdams uz mugursomām. Tiek atnests atpakaļ ledāja ledus daļas nometnē, kur kādu nakti nelaimīgā kārta nožņaudzas. Katru vakaru pie manis nāk nesēji ar dažādām kaitēm. Visbiežāk – galvassāpes, caurejas un sevišķi lieli augoņi, t.i., furunkuli un karbunkuli, visās ķermeņa daļās. Nesaprotu, kā daži nesēji ar tik lieliem sastrutojumiem vispār var paiet. Tā kā tik lielus un daudzu sastrutojumus nedz Latvijā, nedz arī dienesta laikā Sibīrijā neesmu redzējis, sāku pārdomāt, vai nav darīšana ar kādiem zemādas parazītiem. Nepālieši domā, ka tos rada dēles. Mūs arī koda dēles, arī mēslainos dubļos, taču nevienam no mūsējiem augoņi neradās. Bāzes nometnē beļģu ārsts, atceroties pēc kara trūkuma gadus Beļģijā, kad arī daudziem bijuši sastrutojumi ādā, domāja, ka vainīgs varētu būt nepilnvērtīgs uzturs. Vēlāk bāzes nometnē uznāk mācīts franču dermatologs, viņš nedomā un nezina neko, jo darbojas kādā firmā, kas gatavo pret apdegumu krēmus.
No rīta atkal rīsa lauku dubļi. Viss, kas mugurā un kājās, ir slapjš, no augšas līst lietus, zem kājām dubļi. Nekas nežūst arī tad, ja naktī pakarināts zem jumta. Ejam garām kādai zemnieka būdai. Pie tās tup sieviete ar gaužām vārgu bērnu, kuram uz galvas kaut kādi augoņi. Varbūt vajadzēja mēģināt iedot milzīgas antibiotiķu devas? Bet nezinu, kas tie par augoņiem, varbūt kādi parazīti. Antibiotisko līdzekļu mums ir pamaz, ņemot vērā desmit vīru ekspedīciju un piecdesmit nesējus. Atstāju šos nelaimīgos cilvēkus, vēlāk moka sirdsapziņas pārmetumi, varbūt tomēr vajadzēja atstāt zāles. Diezin vai tas ko dotu tik vārgam bērnam netīrā būdā. Pastāvīgā mitrumā musonu periodā.
Sākas džungļi – lieli apsūnojoši koki, kas apvīti kaut kādiem vīteņiem, pussapuvuši nogāzušies stumbri, milzu papardes, liānas. Es gan redzu galvenokārt to, kas ir zem kājām – strautu gultnes, akmeņus, plūstošos dubļus, paretam parka tipa celiņus ar izliktām akmens kāpnēm.
Kādā ganu nometnes nojumē uzvārām tēju. Blakus stulbiem skatiem stāv kaut kādi liellopi milzu ragiem un balti teļi. Ganu ģimene otrā nojumes galā tup pie ugunskura. Apaļas mongoloīdas sejas, taču... kādai meitenei gara ovāla indietes seja.
Aktīvi uzbrūk dēles. Tās ir no viena līdz desmit centimetrus garas, varbūt pat garākas. Tās nelien, bet pārvietojas kā mūsu sprīžmetējtārpi. Tās izlien cauri kāju aizsargiem un ir grūti noraujamas, pēc tam brūcīte ilgi asiņo. Kājas mums dubļainas un asiņainas. Man viena piezīdusies pat uz kakla. Laikam tās ir ne tikai zālē, bet krīt virsū no krūmiem. Labi, ka dēļu kodieni nesāp. Sevišķi nikni cīnās Pēteris – ar dusmām rauj nost un cenšas dēli iznīcināt, kas ir grūti izdarāms, jo viņas ir tā kā no gumijas, sparīgi lokās un mēģina piezīsties. Pārējie esam vienaldzīgāki. Teodors mēģina izlīdzēties ar kādu pret odu šķīdumu, es ieteicu biezu kārtu cinka ziedes, cerībā, ka biezam slānim dēles netiks cauri. Dēles ir tikai mitrumā, musonu laikā. Vēlāk uzzinām, ka Tibetā dēles ēdot. Tās pieliekot jakiem, gaidot, kamēr piesūcas ar asinīm, tad noņem un vāra. Kā teikt, par gaumi nestrīdas.
Šodien nakšņojam džungļos. Gara zāle, slapja zeme, neliels strautiņš caur dubļainu pļavu. Ceļam teltis, cīnāmies ar dēlēm, pavāri vāra ēst, nesēji nakšņo gabaliņu tālāk. Vienam nesējam ir sevišķi liels augonis uz kājas. Tas nu ir griežams! Kamēr dubļainā pļavā uz akmens sataisos uz pamatīgu griezienu, nesējs aizmūk pie savējiem un nav atrodas. Teltī sauss, gulēšana laba, bet no rīta līst, atkal viss slapjš, dubļains, zālē dēles, migla.
Truli stampāju pa dubļiem, neko no apkārtnes nemanīdams. Citi spēj ejot kaut ko arī ievērot. Pēteris rāda gailenes un rudmieses, ļoti līdzīgas šīm sēnēm Latvijā, bet ēst neriskējam. Jānis L. Un Ilgvars P. Atraduši savvaļas jāņogas, kazenes un avenes. Tām garāki stublāji, retākas lapas, lielākas sēkliņas, un oga nav tik saldas kā Latvijā. Imants Z. Zelē savvaļas rabarberus, kuriem ir caurs vidus. Tie ir patīkami skābi, bet pēc izzelēšanas jāspļauj ārā, jo pārāk kokainas šķiedras.
Šķērsojam mežonīgās kalnu upes, kurām pārlikti gari bambusu stumbri un piestiprināti turekļi. Strautiem citi lec pāri, es, baidoties no traumām, brienu. Līst. Beidzot ir naktsvieta. Lieli koki, vieta laba, netālu upe. Resnie koki, spriežot pēc skujām, ir īves, stumbri apauguši ar sūnām un papardēm. Vakariņās – ķīniešu lētie makaroni, staipīgie, glumi, bet pēc dienas gājiena apetīte laba un, nejauzdams briesmas, ēdu, cik lien.
Naktī paliek nelabi, gremošanas tabletes nelīdz, un pēc laika jālien lietū., no telts ārā, lai doties uz krūmiem. Mana kabatas batereja slapjumā ir izlādējusies, tupu lietū slapjos džungļu krūmos, garā zālē un seī nosolos, turpmāk ceļot tikai ar autobusu, kurā iebūvēta ateja.
No rīta skats ir iespaidīgs, apkārt varenas virsotnes, klinšu un ledus sienas. Ir tikai ledus, sniegs, akmeņi un klintis. Brīžam no apakšas nāk biezi miglas vāli. Nolemts šo nometni uz kādu laiku atstāt savā vietā, jo dažas dienas, nesot kravu, būs jāstaigā uz bāzes nometni un atpakaļ.
Nākošās dienās sākas kravas nešana uz augšu. Vidus nometne paliek kā starpposms, kur var iedzert tēju. Brīžiem ir lietus, sniegs, bet, dienām ejot, biežāk uzspīd saule. Kad spīd saule, kļūst dīvaini karsts, un stundas laikā visas slapjās lietas izžūst. Tādos brīžos var nomazgāties lielā ūdens peļķē uz ledāja. Mazgājoties, atrodu pie vēdera piezīdušos vecu dēli, kas gan ir beigta. Nesēji, ejot uz augšu, saņem saulesbrilles, ejot uz leju, tās atdod. Ekspedīcijas vīri, kas jūtas noguruši vai slimīgi, te atpūšas. Vairumam vīru pietiek ar vienu dienu, lai normalizētu savu fizisko stāvokli. Garīgais noskaņojums nav tik labs, kā sākot gājienu. Notiek biežas izbļaustīšanās par niekiem.
Aklimatizējos ar grūtībām. Ledāja mēle atrodas 3800m, starp nometne – 4100m, bāzes nometne – 4500m augstumā. Šādai ekspedīcijai neesmu iepriekš gatavojies. Mērenā piepūlē smagi elšu, naktīs brīžam jātrūkstas no miega un ātri jāizdara trīs četras maksimāli dziļas ieelpas. Viena tāda elpas trūkuma lēkme nakts vidū ir tik pamatīga, ka nākošajā dienā noeju uz lejas nometni. Liekas, ka vainīgi ir piecpadsmit gadi bez kalniem un manis paša vecums, jo agrāk, aktīvā alpīnisma periodā, man problēmu nebija, vismaz 5600m augstumā ne.
Pēc dienas uzkāpju atkal vidus nometnē, kur turpinu tādas kā uzrauga un mantu sargātāja funkcijas. Skats apkārt ir varens. Visapkārt stāvas sienas un baltas sniega un ledus virsotnes tik tuvu, ka jāatgāž galva, lai tās redzētu. Ir vesela rinda Daulagiri virsotņu, no pirmās līdz piektajai. Pati galvenā, skatoties no šejienes, nav augstāka par citām un liekas diezgan smaila. Dienā šad tad nodārd iespaidīgas lavīnas drošā attālumā no teltīm. Šeit nav putnu, kādi līdzīgos augstumos sastopami Kaukāzā un Pamirā. Vēlāk pie bāzes nometnes tos ieraugu – melni, kraukļi līdzīgi, krieviski tās sauc par galkām.
Izbrīnu izraisa kaut kādi vīri, kas šeit uz ledāja iet garām, nesdami nezin no kurienes un nezin uz kurieni lielas kannas ar paštaisītu šņabi. Pavārs Karma nopērk vienu bļodiņu šī dzēriena – tas ir apmēram 25-30 stiprs ar īpatnēju garšu, it kā pēc petrolejas, it kā kaut kas būtu piededzis. Šie nesēji iet pa ledāju kailām kājām, sandalēs, īsās biksēs, nesdami 30-50 kg smagus grozus, ēd diezgan trūcīgi, lielākoties, rīsus. Nevaru saprast viņu enerģijas bilanci, neredzu sakarību starp uzņemto enerģijas daudzumu (ar pārtiku) un izdalīto enerģiju (siltuma atdeve un fiziskais darbs). Manuprāt, atdotā enerģija ir ievērojami lielāka nekā uzņemtā. Vienīgi psihiskā enerģija netiek tērēta – „šņabja nesējiem" ir izteikti trulas sejas.
Pirms lejas nometnes likvidēšanas nokāpju vēlreiz lejā, lai pievāktu atlikušās personīgās mantas. Eju viens pa ledāju uz leju. Labākās atmiņas no Himalajiem man paliks no šī gājiena uz leju un pēc tam uz augšu vienatnē pa lielo ledāju. Vēlākie mani izgājieni ap bāzes nometni bija gan augstāki, bet tā bija klīšana pa ledāja morēnām, skats nebija tik efektīgs, jo Daulagiri siena bija pārāk tuvu. Ejot savā tempā nekavējot citus, varu aplūkot lieliskos skatus visapkārt, vērot trūcīgos ķērpju un vēja uznestos retos tauriņus. Spīd saule, bet vēl nav karsts, zemāk lieli ūdens kritumi no milzīgu klinšu sienām. Visai sparīgs un priecīgs sasniedzu lejas nometni. Tur priekšā Pēteris atlabst no nelielas saaukstēšanās, diemžēl ir arī kāju tūska no asins sastrēguma vēnās agrāk – pārciesta vēnu iekaisuma sekas.
Naktī ir pēkšņs vēja brāziens, kas spiež virsū telts jumtu. Ceļiem un rokām turu telti uz augšu. Ārā pamatīga dārdoņa. Izrādās, ka no pretējās sienas, gabaliņu lejāk nobrukusi liela sniega lavīna, kuras gaisa vilnis ir piespiedis mūsu telti pie zemes un salauzis lielās virtuves telts balstu. Pavāri labo balstu, uzceļ telti atpakaļ un vēl ilgi sēž ar nesējiem kā zvirbuļi rindā, kūpinot savas smaržu svecītes. Lavīna ir aizbērusi no ledāja iztekošo upīti, ir izveidojies ezeriņš. To Jānis B. Tūlīt nosauc par Mercbaheru pēc analoģijas ar Tjanšana esošo šāda tipa ezeru.
No rīta nojaucam apakšējo nometni, sadedzinām nevajadzīgos atkritumus un dodamies augšu. Ceļš pa ledus korēm starp plaisām, vienā vietā pat novilkta drošināšanas virve. Tālāk pa sniegu augšup lejup. Nežēlīgi karsē saule, sniegs kļūst par šķidru putru. Pamatīgi elsdams meimuroju uz bāzes nometnes pusi. Kaut kur aiz muguras klunkuro tāds pats bēdulis – gados jauns nesējs. Laikam man palikusi vāja labā sirds daļa, jo visu šo gājiena laiku mokos ar pamatīgu elšanu, brīnums, ka plaušas vispār neizlidoja ārā pa muti.
Zigurds Zariņš
Ekspedīcija Daulagiri 8167 1.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 2.daļa
Ekspedīcija Daulagiri 8167 3.daļa
Bildes ©Jānis Busenbergs
